Reģionālie izglītības statistikas dati

No ''Statistics Explained''

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt
2013. gada februāra dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze.

Izglītībai, arodmācībām un — vispārīgāk — mūžizglītībai ir izšķiroša nozīme Eiropas Savienības (ES) ekonomiskajās un sociālajās stratēģijās. Šajā rakstā atspoguļota Eurostat reģionālā izglītības statistika un ietverta informācija par uzņemšanu, izglītības ieguvi un dalību izglītībā. Izglītība ir viens no pieciem pīlāriem, kas ir Eiropas izaugsmes stratēģijas “Eiropa 2020” pamatā, un vairākus šajā rakstā sniegtos rādītājus izmanto, lai pētītu panākumus, kas gūti reģionālajā līmenī saistībā ar vairākiem iniciatīvas “Eiropas 2020” mērķu robežlielumiem.

1. karte. Četrgadīgo bērnu dalības rādītāji pirmsskolas izglītībā un pamatizglītības 1. posmā (ISCED 0. un 1. līmenis ) NUTS 2. līmeņa reģionos 2011. gadā (1)
(% no četrgadīgajiem bērniem). Avots: Eurostat (educ_regind)
2. karte. Jaunieši 17 gadu vecumā visos izglītības līmeņos (ISCED 0.–6. līmenis) NUTS 2. līmeņa reģionos 2011. gadā (1)
(% no personām 17 gadu vecumā). Avots: Eurostat (educ_regind)
3. karte. Personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, NUTS 1. līmeņa reģionos 2011. gadā (1)
(% no personām 18–24 gadu vecumā). Avots: Eurostat (edat_lfse_16)
4. karte. Personu, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, īpatsvara izmaiņas NUTS 1. līmeņa reģionos 2006.–2011. gadā (1)
(procentpunktu atšķirība starp 2011. un 2006. gadu, % no personām 18–24 gadu vecumā). Avots: Eurostat (edat_lfse_16)
1. attēls. Personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, NUTS 1. līmeņa reģionos, ievērojot netipiskas atšķirības starp dzimumiem, 2011. gadā (1)
(%). Avots: Eurostat (edat_lfse_16)
5. karte. Kopējais studentu skaits terciārajā izglītībā (ISCED 5. un 6. līmenis) procentos no iedzīvotājiem 20–24 gadu vecumā NUTS 2. līmeņa reģionos 2011. gadā (1)
(%). Avots: Eurostat (educ_regind)
6. karte. Personas 30–34 gadu vecumā ar terciāro izglītību (ISCED 5. un 6. līmenis) NUTS 1. līmeņa reģionos 2011. gadā (1)
(% no personām 30–34 gadu vecumā). Avots: Eurostat (edat_lfse_12)
7. karte. Personu 30–34 gadu vecumā ar terciāro izglītību (ISCED 5. un 6. līmenis) īpatsvara izmaiņas NUTS 1. līmeņa reģionos 2006.–2011. gadā (1)
(procentpunktu atšķirība starp 2011. un 2006. gadu, % no personām 30–34 gadu vecumā). Avots: Eurostat (edat_lfse_12)
8. karte. Personas 25–64 gadu vecumā ar terciāro izglītību (ISCED 5. un 6. līmenis) NUTS 2. līmeņa reģionos 2011. gadā (1)
(% no personām 25–64 gadu vecumā). Avots: Eurostat (edat_lfse_11)

Galvenie statistikas rezultāti

Saskaņā ar ES 27 rādītājiem par 2010. gadu parastajā izglītības sistēmā, kas aptver visus izglītības līmeņus no pamatizglītības līmeņa līdz pēcdiploma studiju līmenim, bija uzņemts aptuveni 93,1 milj. skolēnu un studentu; vēl 14,9 milj. bērnu bija uzņemti pirmsskolas izglītībā.

Četrgadīgu bērnu dalība izglītībā

ES dalībvalstu tiesību aktos noteikts atšķirīgs vecums, kad bērns sāk dalību izglītībā. Luksemburgā un Northern Ireland (Apvienotā Karaliste) obligāto izglītību sāk četru gadu vecumā, savukārt citos ES reģionos — 5–7 gadu vecumā. Lielākajā daļā ES dalībvalstu uzņemšana pirmsskolas izglītībā parasti ir brīvprātīga. Stratēģijā “Eiropa 2020” uzsvērts, ka ir jāpaaugstina gados jaunu bērnu dalības rādītāji obligātās izglītības uzsākšanas sagatavošanā. Viens no minētās stratēģijas pamatmērķiem ir līdz 2020. gadam vismaz līdz 95 % palielināt pirmsskolas izglītībā iesaistīto bērnu īpatsvaru.

Šā raksta 1. kartē parādīts, ka ES 27 dalībvalstīs 2010. gadā 91,7 % četrgadīgo bērnu piedalījās pirmsskolas izglītībā vai pamatizglītībā. Kopumā četrgadīgu bērnu dalības rādītāji pirmsskolas izglītībā vai pamatizglītībā bija augsti (valstu vidējie rādītāji virs 95 %) Beļģijā, Dānijā, Vācijā, Īrijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Luksemburgā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē, kā arī Islandē un Norvēģijā. Savukārt Grieķijā, Polijā un Somijā reģistrēti rādītāji, saskaņā ar kuriem izglītībā uzņem mazāk par 70 % četrgadīgo bērnu. Zemāki rādītāji reģistrēti arī EBTA valstīs — Lihtenšteinā un Šveicē —, kā arī valstīs, kas pievienojas, un kandidātvalstīs — Horvātijā, Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā un Turcijā.

ES bija 55 reģioni, kas ziņoja, ka 2011. gadā vairāk nekā 99,0 % četrgadīgo bērnu apmeklēja pirmsskolas vai pamatizglītības iestādi. Lielākā daļa no tiem bija Francijā (16 NUTS 2. līmeņa reģioni), Spānijā (13 reģioni), Nīderlandē (septiņi reģioni) un Apvienotajā Karalistē (septiņi NUTS 1. līmeņa reģioni), Beļģijā un Itālijā (pa pieciem reģioniem), arī Dānijā bija viens šāds reģions (Sjælland).

ES bija 14 reģioni, kuros 65,0 % vai mazāk četrgadīgo bērnu apmeklēja pirmsskolas vai pamatizglītības iestādi. Zemākais četrgadīgo bērnu dalības rādītājs reģistrēts Polijas ziemeļu daļas reģionā Warminsko-Mazurskie (50,4 %). Reģioni ar salīdzinoši zemiem dalības rādītājiem bija galvenokārt Polijā (11 reģioni) un viens reģions bija Slovākijā (Východné Slovensko), kā arī Grieķijā un Somijā (dati pieejami tikai valsts līmenī).

EBTA reģionos augsti četrgadīgo bērnu dalības rādītāji pirmsskolas izglītībā vai pamatizglītībā reģistrēti Islandē (valsts dati par 2010. gadu) un visos septiņos Norvēģijas reģionos (rādītāji pārsniedza 95 %). Savukārt dalības rādītāji Lihtenšteinā un sešos no septiņiem Šveices reģioniem bija salīdzinoši zemi — tie svārstījās no 62,0 % Région lémanique līdz 16,4 % Zentralschweiz. Vienīgais izņēmums šajā vispārējā tendencē bija Šveices reģions Ticino (uz robežas ar Itāliju), kur dalības līmenis bija 98,3 %.

Visos valstu, kas pievienojas, un kandidātvalstu reģionos četrgadīgu bērnu dalības rādītāji pirmsskolas izglītībā vai pamatizglītībā bija 65,0 % vai mazāk. Dati par Horvātiju un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku (dati par 2010. gadu) pieejami tikai valsts līmenī, kur šie rādītāji bija attiecīgi 57,4 % un 24,0 %. Vairāk nekā pusē no 25 Turcijas 2. līmeņa reģioniem četrgadīgu bērnu dalības rādītāji pirmsskolas izglītībā vai pamatizglītībā 2011. gadā bija zemāki par 20,0 %. Zemākā dalība reģistrēta Turcijas dienvidu reģionā Gaziantep, Adıyaman, Kilis (9,7 %), bet otrais zemākais rādītājs reģistrēts İstanbul (10,9 %).

17 gadus veci jaunieši izglītībā

ES 27 2010. gadā 17 gadus vecu jauniešu skaits izglītībā (visos līmeņos kopā) bija 5,2 milj., kas ir 91,7 % no visiem 17 gadus veciem iedzīvotājiem. 17 gadi ir svarīgs vecums, jo nereti tieši šajā vecumā jauniešiem jāizdara izvēle, vai turpināt izglītību, sākt apmācību kādā jomā vai meklēt darbu. Lielākajā daļā ES reģionu 2011. gadā 17 gadus vecu jauniešu skaits izglītībā attiecībā pret 17 gadus veciem iedzīvotājiem pārsniedza 80 %, un šī tendence bija novērojama arī visos EBTA reģionos (sk. 2. karti). Tas nozīmē, ka dažādu iemeslu dēļ lielākā daļa jauniešu 17 gadu vecumā turpina dalību izglītības sistēmā pat pēc obligātās izglītības iegūšanas. Vairākos reģionos 17 gadus vecu jauniešu skaits izglītībā bija lielāks par 17 gadus vecu iedzīvotāju skaitu šajā reģionā. Cita starpā tas varētu būt saistīts ar to, ka jaunieši, kuri dzīvo vienā reģionā, šķērso robežas, lai apmeklētu tādu izglītības iestādi citā reģionā (vai valstī), kurā tiek piedāvāts konkrēts kurss vai apmācība.

ES bija 19 reģioni, kuros 2011. gadā mazāk nekā četri no pieciem 17 gadus veciem jauniešiem turpināja izglītību. Visvairāk šādu reģionu reģistrēts Rumānijā (pieci no astoņiem NUTS 2. līmeņa reģioniem šajā valstī), bet salīdzinoši zemi rādītāji reģistrēti arī salu reģionos: Maltā (šajā līmenī viens NUTS reģions), Illes Balears (Spānija) un Região Autónoma dos Açores (Portugāle). Rādītāji, kas bija 80,0 % vai mazāk, reģistrēti arī trijos Itālijas reģionos (Provincia Autonoma di Bolzano/Bozen, Provincia Autonoma di Trento un Lombardia) un trijos Apvienotās Karalistes NUTS 1. līmeņa reģionos (East Midlands, Yorkshire and the Humber un Wales). Vēl piecās valstīs reģistrēts pa vienam reģionam, kuros mazāk par 80 % 17 gadus vecu jauniešu turpināja izglītību. Tie ir: Provincie Vlaams-Brabant Beļģijā, Yugoiztochen Bulgārijā, Strední Cechy Čehijas Republikā, Francijas aizjūras teritorija Guyane un Niederösterreich Austrijā. Ņemiet vērā, ka daži jaunieši, kuri dzīvoja kādā konkrētā reģionā, izvēlējās doties vai arī viņiem nācās doties uz citu reģionu (vai valsti, kā tas ir Maltas gadījumā), lai turpinātu izglītību pēc tam, kad viņi bija pārsnieguši vecumu, līdz kuram izglītības ieguve ir obligāta.

No EBTA reģioniem to 17 gadus vecu jauniešu mazākais īpatsvars, kuri turpina dalību izglītībā, reģistrēts samērā neblīvi apdzīvotos reģionos Nord-Norge (Norvēģija) un Islandē (šajā līmenī valsts dati par 2010. gadu), kā arī trijos reģionos Šveices centrālajā daļā — no rietumiem uz austrumiem, proti, Espace Mittelland, Zentralschweiz un Ostschweiz —, lai gan attiecīgais īpatsvars visos šajos reģionos jebkurā gadījumā bija virs 80,0 %. Valstu, kas pievienojas, un kandidātvalstu reģionos to 17 gadus vecu jauniešu īpatsvars, kuri turpināja dalību izglītībā, bija virs 80,0 % Horvātijā (dati par valsti) un trijos reģionos Turcijā (tostarp galvaspilsētas reģions Ankara un divi reģioni ziemeļrietumu daļā: Bursa, Eskişehir, Bilecik un Tekirdağ, Edirne, Kırklareli). Turcijā bija četri reģioni, kuros 17 gadus vecu jauniešu īpatsvars, kuri turpināja dalību izglītībā, bija 50,0 % vai zemāks; visi minētie reģioni ir valsts dienvidu un austrumu daļā: Sanlıurfa, Diyarbakır; Mardin, Batman, Sırnak, Siirt; Ağri, Kars, Iğdir, Ardahan un Van, Muş, Bitlis, Hakkari. Zemākais 17 gadus vecu jauniešu īpatsvars, kuri turpināja dalību izglītībā, reģistrēts Van, Mus, Bitlis, Hakkari, kur šī procentuālā attiecība 2011. gadā bija nedaudz lielāka par vienu trešdaļu (35,5 %).

Personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību

Rādītājs, kas ietver informāciju par personām, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, atspoguļo 18–24 gadus vecu jauniešu īpatsvaru, kuri pabeiguši tikai zemākā līmeņa vidējo izglītību un nav iesaistījušies turpmākajā izglītībā vai apmācībā. Aptuveni 13,5 % jauniešu 18–24 gadu vecumā ES 27 2011. gadā tika klasificēti kā personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, un no tām nedaudz lielāks bija vīriešu īpatsvars (15,3 %) salīdzinājumā ar sieviešu īpatsvaru (11,6 %). Eiropas izaugsmes stratēģijā “Eiropa 2020” noteikts ES 27 mērķis attiecībā uz to personu īpatsvaru, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, proti, mazāk par 10 % līdz 2020. gadam. Katrai dalībvalstij ir izvirzīti atsevišķi mērķi, kas svārstās no 5 % līdz 29 %.

Raksta 3. kartē parādīts, ka to personu īpatsvars dalībvalstīs, kuras 2011. gadā priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, būtiski atšķīries. 26 NUTS 1. līmeņa reģionos mazāk par 1 no 10 iedzīvotājiem 18–24 gadu vecumā klasificēti kā personas, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību. Lielākā daļa no minētajiem 26 reģioniem galvenokārt atrodas Centrāleiropā un Austrumeiropā, kur reģistrēts zemākais to personu īpatsvars, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību. Šī teritorija aptver Lietuvu un sešus Polijas NUTS 1. līmeņa reģionus, Čehijas Republikas un Slovākijas reģionus (abās valstīs viens reģions šajā NUTS līmenī) un galvaspilsētas reģionu Közép-Magyarország (Ungārija), ka arī visus trīs Austrijas reģionus un Slovēniju. Kopumā minētie 26 reģioni atradās 15 dažādās ES dalībvalstīs un ietvēra arī trīs no četriem NUTS 1. līmeņa reģioniem Nīderlandē, visus trīs Zviedrijas reģionus, kā arī pa vienam reģionam Beļģijā (Vlaams Gewest), Bulgārijā (galvaspilsētas reģions Yugozapadna i yuzhna tsentralna Bulgaria), Dānijā (viens reģions šajā NUTS līmeni), Francijā (Ouest), Luksemburgā (viens reģions šajā NUTS līmeni) un Somijā (dati pieejami tikai valsts līmenī).

Tikai piecos reģionos to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, bija vienāds ar 5,0 % vai mazāks par to, proti: Slovēnijā (4,2 %), divos Polijas reģionos Poludniowy un Centralny (abos 4,6 %), Čehijas Republikā (4,9 %) un Slovākijā (5,0 %).

ES 11 NUTS 1. līmeņa reģionos to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, bija lielāks par vienu piektdaļu no iedzīvotājiem 18–24 gadu vecumā. Visi šie reģioni ir Dienvideiropā. Tie ietver: piecus Spānijas reģionus (visi, izņemot galvaspilsētas reģionu Comunidad de Madrid un reģionu Noreste), visus trīs Portugāles reģionus, Itālijas salas (Isole), Maltu (viens reģions NUTS 1. līmenī) un Rumānijas austrumu daļu (Macroregiunea doi). Augstākie to personu rādītāji, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, reģistrēti trijos salu reģionos: Região Autónoma dos Açores (44,3 %) un Região Autónoma da Madeira (37,3 %), kā arī Maltā (33,5 %; ņemiet vērā, ka Maltas laikrindas tiek pārbaudītas), savukārt divi Spānijas reģioni — Spānijas dienvidu daļa (Sur) un salas (Canarias) — bija vienīgie reģioni, kuros personas, kas priekšlaicīgu pārtraukušas izglītību un apmācību, veidoja vairāk nekā 30,0 % no iedzīvotājiem 18–24 gadu vecumā. Ņemiet vērā, ka jaunieši, kuri oficiāli dzīvo savu vecāku adresē kādā no šiem reģioniem, iespējams, studē izglītības iestādē citā reģionā vai citā valstī, tādējādi šis rādītājs jāinterpretē uzmanīgi gadījumos, kad liels studentu skaits pamet reģionu, lai studētu citur.

Raksta 4. kartē parādītas to personu īpatsvara izmaiņas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību. Šis salīdzinājums kopumā balstīts uz piecu gadu laikposmu (2006.–2011. gads). Visās ES 27 dalībvalstīs to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, līdz 2011. gadam samazinājies par 2,0 procentpunktiem no 15,5 % līdz 13,5 %. Lielākie kritumi reģistrēti trijos Portugāles reģionos. Lielākais no tiem reģistrēts iekšzemes reģionā Continente (par 15,9 procentpunktiem līdz 22,3  %). Minētie trīs Portugāles reģioni bija vienīgie ES reģioni, kur to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, 2006.–2011. gadā samazinājies par 10,0 procentpunktiem vai vairāk. Visā ES bija vēl pieci reģioni, kur to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, samazinājies par vismaz 5,0 procentpunktiem. Tie bija divi reģioni Spānijā (Comunidad de Madrid un Sur), East Midlands Apvienotajā Karalistē, Malta (viens reģions šajā NUTS līmenī; ņemiet vērā, ka Maltas laikrindas patlaban tiek pārbaudītas) un Grieķijas ziemeļu daļas reģions Voreia Ellada.

Lielākajā daļā Turcijas reģionu to personu skaits, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, būtiski samazinājies. Visos, izņemot divus Turcijas reģionus, reģistrēts samazinājums par vismaz 5,0 procentpunktiem. Minētie divi izņēmumi ir austrumu daļas reģions Ortadoğu Anadolu un galvaspilsētas reģions Bati Anadolu, kur rādītāji tik un tā samazinājušies par attiecīgi 4,1 un 4,6 procentpunktiem. Lielākie to personu rādītāju, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, samazinājumi (par vairāk nekā 10,0 procentpunktiem) reģistrēti abos valsts pretējos robežapgabalos: dienvidaustrumu daļas reģionā Güneydoğu Anadolu un rietumu daļas reģionā Ege (tostarp pilsēta İzmir). To personu īpatsvara, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, būtisks samazinājums reģistrēts arī Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, kur tas samazinājies par 9,3 procentpunktiem. Vienīgais reģions EBTA valstīs, kurā reģistrēts samazinājums par vismaz 5,0 procentpunktiem, bija Islande (viens reģions šajā NUTS līmenī), kur šis īpatsvars samazinājies par 5,9 procentpunktiem.

No 95 reģioniem 4. kartē, par kuriem ir pieejami dati, 18 reģionos to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, 2006.–2011. gadā palielinājies. Horvātija (viens reģions šajā NUTS līmenī) bija vienīgais ārpussavienības reģions. Lielākā daļa 2006.–2011. gadā reģistrēto palielinājumu bija samērā nelieli, jo 13 reģionos (tostarp Horvātija) konstatētais to personu īpatsvara palielinājums, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, nebija lielāks par 1,0 procentpunktu. Pārējie pieci reģioni ir izvietoti piecās dažādās dalībvalstīs, un vislielākais palielinājums (4,4 procentpunkti) reģistrēts Macroregiunea unu (Rumānijas ziemeļrietumu un centrālā daļa). Pārējie reģioni, kur to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, 2006.–2011. gadā palielinājies vairāk par 1,0 procentpunktu: Francijas dienvidrietumu daļa (Sud-Ouest), Scotland Apvienotajā Karalistē, Luksemburga (viens reģions šajā NUTS līmenī) un reģions Poludniowo-Zachodni Polijas dienvidrietumu daļā.

Informāciju par personām, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, var analizēt, ņemot vērā atšķirības starp dzimumiem. Kā minēts iepriekš, ES 27 dalībvalstīs 2011. gadā to sieviešu īpatsvars, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, vidēji par 3,7 procentpunktiem bija zemāks par attiecīgo rādītāju par vīriešiem. Lielākās atšķirības starp dzimumiem reģistrētas Dienvideiropā, kur rādītāji par vīriešiem, kuri priekšlaicīgi pārtraukusi izglītību un apmācību, kopumā bija daudz augstāki par rādītājiem par sievietēm (sk. 1. attēlu). Tas jo īpaši bija novērojams Grieķijā, Spānijā, Itālijā un Portugālē, kā arī salās — Kiprā un Maltā (pa vienam NUTS reģionam šajā līmenī; dati par Maltu patlaban tiek pārbaudīti), bet arī Latvijā un Lietuvā (arī pa vienam NUTS reģionam šajās valstīs), Francijā — Méditerranée and Nord - Pas-de-Calais regions , Beļģijā — Région Wallonne un Apvienotajā karalistē — Northern Ireland.

No visiem 84 reģioniem ES 1. līmeņa reģioniem, par kuriem ir pieejami dati, tikai sešos reģionos to vīriešu īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, 2011. gadā bija zemāks par sieviešu īpatsvaru. Abi Bulgārijas NUTS 1. līmeņa reģioni ir šajā sarakstā, tostarp reģions ar ļoti netipisku sadalījumu — Severna i yugoiztochna Bulgaria (Bulgārijas ziemeļu un dienvidrietumu daļa), kur to vīriešu īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību (15,6 %), bija par 3,0 procentpunktiem zemāks par attiecīgo rādītāju par sievietēm (18,6 %). Austrijas dienvidu daļas reģionā Südösterreich konstatēts, ka to vīriešu īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, bija par 2,0 procentpunktiem zemāks par attiecīgo rādītāju par sievietēm. Pārējos četros reģionos, kur rādītāji par vīriešiem bija zemāki, reģistrētas tikai nelielas atšķirības starp dzimumiem. Rādītāji par vīriešiem bija zemāki par 0,5–0,6 procentpunktiem katrā no turpmāk minētajiem reģioniem: Yugozapadna i yuzhna tsentralna (Bulgārijas atlikušie reģioni), divi reģioni Apvienotās Karalistes rietumu daļā (Wales un West Midlands) un Dunántúl (Ungārijas rietumu daļa).

EBTA reģionos to vīriešu īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, bija pastāvīgi lielāks par šo rādītāju par sievietēm. Tas jo īpaši tas attiecas uz Norvēģiju un Islandi (pa vienam reģionam abās valstīs šajā līmenī), kur to vīriešu īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, bija attiecīgi par 6,8 un 5,1 procentpunktiem lielāks par attiecīgo rādītāju par sievietēm. Horvātijā sieviešu īpatsvars, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, arī bija zemāks par rādītāju par vīriešiem (dati pieejami tikai valsts līmenī). Savukārt visos Turcijas 1. līmeņa reģionos reģistrēts mazāks to vīriešu īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, nekā tas reģistrēts sievietēm. Pusē Turcijas reģionu konstatētas divciparu atšķirības starp dzimumiem, bet lielākā atšķirība — 16,8 procentpunkti — reģistrēta ziemeļaustrumu reģionā Kuzeydoğu Anadolu. Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā vīriešu īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, arī bija zemāks, nekā tas reģistrēts sievietēm (3,3 procentpunktu atšķirība).

Studenti terciārajā izglītībā

Terciārā izglītība ir izglītības līmenis, ko piedāvā apgūt universitātes, profesionālās izglītības universitātes, tehnoloģiju institūti un citas iestādes, kuras piešķir akadēmiskās izglītības grādus vai profesionālās izglītības apliecības. To studentu skaits, kuri 2010. gadā (2009./2010. akadēmiskais gads) bija uzņemti ES 27 terciārās izglītības iestādēs, bija 19,8 milj. Tie ir 62,7 % no visām personām 20–24 gadu vecumā.

Šā raksta 5. kartē parādīts studentu skaits, kas uzņemti universitātē vai līdzīgā izglītības iestādē (terciārais līmenis) katrā reģionā, attiecībā pret šā reģiona iedzīvotāju skaitu 20–24 gadu vecumā. Tas ļauj izvērtēt, cik pievilcīgs ir attiecīgais reģions terciārā līmeņa izglītības studentiem. Ņemiet vērā, ka daži studenti, iespējams, nav tā reģiona iedzīvotāji, kurā viņi studē. Tādēļ ir daži reģioni, kuriem konstatēti ļoti augsti rādītāji (it sevišķi tie, kas pārsniedz 100 %), jo tajos atrodas lielas universitātes vai citas terciārā līmeņa izglītības iestādes. Šie augstie rādītāji atspoguļo to, ka minētie reģioni piesaista ievērojamu studentu skaitu no citiem reģioniem. Ņemiet vērā arī to, ka izglītība un apmācība tiek veicināta sabiedrībā kopumā, tāpēc terciārās izglītības studenti aizvien biežāk neietilpst tradicionālajā 20–24 gadu vecuma grupā (ko izmanto kā šā rādītāja saucēju).

No 16 reģioniem visā ES, kuros 2010./2011. gadā reģistrēts lielāks uzņemto studentu skaits terciārajā izglītībā par iedzīvotāju skaitu 20–24 gadu vecumā, lielākā daļa (11) bija galvaspilsētu reģioni: Praha (Čehijas Republika), Bratislavský kraj (Slovākija), Bucuresti - Ilfov (Rumānija), Wien (Austrija), Région de Bruxelles-Capitale / Brussels Hoofdstedelijk Gewest (Beļģija, dati par 2009./2010. gadu), Mazowieckie (Polija), Zahodna Slovenija (Slovēnija), Comunidad de Madrid (Spānija), Lisboa (Portugāle), Attiki (Grieķija, dati par 2008./2009. gadu) un Közép-Magyarország (Ungārija). Četros no pārējiem pieciem reģioniem visā ES, kuros reģistrēts lielāks studentu skaits terciārā līmeņa izglītībā nekā iedzīvotāju skaits 20–24 gadu vecumā, bija Grieķijas ziemeļu un rietumu daļas reģioni. Visos minētajos reģionos reģistrētais studentu īpatsvars terciārā līmeņa izglītībā pret iedzīvotājiem 20–24 gadu vecumā bija lielāks nekā galvaspilsētas reģionā Attiki. Piektais reģions bija Beļģijā (Province/Provincie Brabant Wallon).

Par lielāko terciārā līmeņa izglītības studentu koncentrāciju ziņoja galvaspilsētu reģioni Bulgārijā, Dānijā, Īrijā, Francijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē, lai gan to rādītāji bija zem 100 %. Vācija bija vienīgā lielā dalībvalsts, kas ziņoja par blīvāku terciārā līmeņa izglītības studentu koncentrāciju ārpus galvaspilsētas reģiona, jo Hamburg (75,4 %) un Bremen (71,0 %) reģistrētās attiecības bija lielākas nekā Berlin (65,7 %). Pārējie izņēmumi šajā vispārējā tendencē konstatēti Nīderlandē (lielākā terciārā līmeņa izglītības studentu koncentrācija novērota Groningen (90,3 %) un Zviedrijas tālajos ziemeļos (kur lielākā koncentrācija (97,5 %) novērota Övre Norrland).

EBTA valstīs lielākais studentu īpatsvars terciārajā izglītībā procentos no iedzīvotājiem 20–24 gadu vecumā reģistrēts Norvēģijas reģionos Trøndelag and Oslo og Akershus (kur rādītāji bija lielāki par 100 %) un Šveices reģionā Zürich (97,9 %).

Turcijā īpaši liela studentu koncentrācija terciārā līmeņa izglītībā reģistrēta Bursa, Eskişehir, Bilecik. Tas, iespējams, saistīts ar to, ka Eskişehir atrodas atklātā universitāte, kurā liels studentu īpatsvars uzņemts tālmācības programmās. Turpretim visos pārējos valstu, kas pievienojas, un kandidātvalstu reģionos terciārā līmeņā izglītībā uzņemto studentu skaita attiecība pret iedzīvotājiem 20–24 gadu vecumā bija mazāka par 60 %.

Terciārās izglītības ieguve

Šā raksta pēdējās trijās kartēs sniegta informācija par to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri ieguvuši augstāko izglītības līmeni, citiem vārdiem sakot, universitātes vai līdzīgu (terciārā līmeņa) izglītību. Raksta 6. kartē sniegtas jaunākās ziņas par iedzīvotājiem 30–34 gadu vecumā, kuri ieguvuši terciārā līmeņa izglītību. Raksta 7. kartē sniegta informācija par izmaiņām terciārā līmeņa izglītības ieguvē šajā pašā vecuma grupā, balstoties uz analīzi par atšķirībām starp 2006. un 2011. gadu. Raksta 8. kartē iekļauta informācija par plašāku vecuma grupu, proti, personām 25–64 gadu vecumā, sniedzot datus par tādu iedzīvotāju īpatsvaru darbspējīgā vecumā, kuri ieguvuši terciārā līmeņa izglītību.

Kopumā 2011. gadā ES 27 nedaudz vairāk par vienu trešdaļu (34,6 %) iedzīvotāju 30–34 gadu vecumā bija pabeiguši terciārā līmeņa izglītību. Šie rādītāji pamato pieņēmumu, ka arvien lielāks ES iedzīvotāju īpatsvars studē līdz augstākam izglītības līmenim, un tas ir saskaņā ar vienu no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, proti, ka līdz 2020. gadam vismaz 40 % iedzīvotāju 30–34 gadu vecumā būtu jābūt ieguvušiem terciārā līmeņa izglītību.

Raksta 6. kartē parādīts, ka 2011. gadā ES bija 30 reģioni (no 91 NUTS 1. līmeņa reģiona, par kuriem ir pieejami dati), kuros vairāk nekā 40 % iedzīvotāju 30–34 gadu vecumā bija ieguvuši terciārā līmeņa izglītību. To vidū bija seši Apvienotās Karalistes reģioni, pa četriem reģioniem Spānijā un Francijā, visi trīs Beļģijas reģioni, divi no trim Zviedrijas reģioniem un pa vienam reģionam Vācijā, Ungārijā, Nīderlandē un Polijā. Arī Dānija, Igaunija, Īrija, Kipra, Lietuva un Luksemburga ziņoja par to, ka vairāk nekā 40 % šo valstu iedzīvotāju 30–34 gadu vecumā bija ieguvuši terciārā līmeņa izglītību (visās minētajās valstīs ir viens reģions šajā NUTS līmenī); tas pats attiecas arī uz Somiju (dati pieejami tikai valsts līmenī).

Ņemot vērā to, ka lielākā daļa personu 30–34 gadu vecumā būs pabeigušas savu terciāro izglītību pirms 30 gadu vecuma, šo rādītāju var izmantot arī tam, lai novērtētu reģionu pievilcību (vai pievilkšanas spēku) saistībā ar nodarbinātības iespējām, ko minētie reģioni var piedāvāt absolventiem. Septiņos ES reģionos vairāk nekā puse iedzīvotāju 30–34 gadu vecumā ir ieguvuši terciārā līmeņa izglītību. Absolventi Apvienotajā Karalistē devās uz Londonu, kaimiņreģionu South East (England) un Scotland, savukārt absolventi Spānijā devās uz galvaspilsētas reģionu Comunidad de Madrid un Noreste (šajā reģionā ietilpst pilsētas Bilbao, Donostia-San Sebastián un Zaragoza). Pārējie divi reģioni, kuros reģistrētie rādītāji bija virs 50,0 %, arī ir galvaspilsētu reģioni, proti, Île de France (ietver Paris un apkārtējo apgabalu) un Östra Sverige (ietver Stockholm) Zviedrijas austrumu daļā.

Savukārt sešos reģionos mazāk nekā viena no piecām personām 30–34 gadu vecumā bija ieguvusi terciārā līmeņa izglītību 2011. gadā. Trīs no minētajiem sešiem reģioniem bija Rumānijā (rādītāji svārstījās no 16,5 % līdz 18,0 %) — vienīgais Rumānijas NUTS 1. līmeņa reģions, kurš bija izņēmums, bija galvaspilsētas reģions Macroregiunea trei. Itālijā bija divi reģioni, ieskaitot reģionu ar zemāko īpatsvaru visā ES, proti, Isole (16,1 %), kurā ietilpst Sardinia and Sicily; otrais Itālijas reģions bija dienvidos (Sud, 16,6 %). Sestais un pēdējais reģions bija Saarland Vācijā (19,1  %).

Reģions Bati Anadolu (23,6 %), kurā ietilpst Turcijas galvaspilsēta Ankara, bija vienīgais Turcijas reģions, kas ziņoja par to, ka viens no pieciem iedzīvotājiem 30–34 gadu vecumā bija ieguvis terciārā līmeņa izglītību. Savukārt zemākie rādītāji 6. kartē reģistrēti Turcijas ziemeļaustrumu daļā (Kuzeydoğu Anadolu), kur tikai nedaudz vairāk par vienu no desmit (10,2 %) iedzīvotājiem 30–34 gadu vecumā bija ieguvuši terciārā līmeņa izglītību.

Priekšpēdējā kartē par izglītību parādītas to iedzīvotāju īpatsvara izmaiņas 30–34 gadu vecumā, kuri 2006.–2011. gadā ieguvuši terciārā līmeņa izglītību. Visās ES 27 dalībvalstīs minētais īpatsvars pārskata periodā palielinājies par 5,7 procentpunktiem, līdz ar to 34,6 % iedzīvotāju 30–34 gadu vecumā līdz 2011. gadam bija ieguvuši terciārā līmeņa izglītību. Ja šo pārmaiņu temps saglabāsies līdz 2020. gadam, stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītajam mērķim — līdz 2020. gadam vismaz 40 % ES 27 iedzīvotāju 30–34 vecumā ir terciārā līmeņa izglītība — būtu jābūt sasniegtam.

Latvijā (valsts dati šajā NUTS līmenī) reģistrēts visstraujākais to iedzīvotāju īpatsvara pieaugums 30–34 gadu vecuma grupā, kuriem bija terciārā līmeņa izglītība, — šis īpatsvars no 2006. gada līdz 2011. gadam palielinājies par 16,5 procentpunktiem. Vēl 12 ES reģionos reģistrēts divciparu pieaugums, tostarp visos sešos Polijas NUTS 1. līmeņa reģionos, četros Apvienotās Karalistes reģionos (tostarp London), Ungārijas galvaspilsētas reģionā (Közép-Magyarország) un Čehijas Republikā (viens reģions šajā NUTS līmenī).

Savukārt astoņos reģionos 2006.–2011. gadā iedzīvotāju īpatsvars 30–34 gadu vecumā ar terciārā līmeņa izglītību samazinājies. Samazinājumi nebija īpaši ievērojami, un lielākais no tiem bija par 0,7 procentpunktiem reģionā Südösterreich. No septiņiem pārējiem reģioniem divi bija Francijā (tostarp galvaspilsētas reģions Île de France), divas salu dalībvalstis — Kipra un Malta, kā arī Vlaams Gewest (Beļģija), Mecklenburg-Vorpommern (Vācija) un visa Somija (dati pieejami tikai valsts līmenī).

8. kartē parādīts to iedzīvotāju īpatsvars 25–64 gadu vecumā 2011. gadā, kuri sekmīgi pabeiguši terciārā līmeņa izglītību. Visu reģionu demogrāfiskai struktūrai ir zināma ietekme uz šo rādītāju, jo jaunākas paaudzes parasti sasniedz augstākus izglītības ieguves rādītājus nekā vecāka gadagājuma personas (ievērojot lielāku to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri studē ilgāk un līdz augtākiem līmeņiem). 2011. gadā vidēji 26,8 % ES 27 iedzīvotāju darbspējīgā vecumā (25–64 gadi) bija ieguvuši terciārā līmeņa izglītību. Šo rādītāju var salīdzināt ar atbilstošo īpatsvaru (aptuveni 34,6 %) 30–34 gadu vecuma grupā, lai parādītu izglītības ieguves līmeņu atšķirības starp paaudzēm.

ES bija 39 NUTS 2. līmeņa reģioni (no pavisam 258 reģioniem, par kuriem ir pieejami dati), kur vairāk nekā 35,0 % iedzīvotāju 25–64 gadu vecumā bija pabeiguši terciārā līmeņa izglītību. Tāpat kā analīzē par iedzīvotājiem 30–34 gadu vecumā šie reģioni ar vislielāko īpatsvaru bieži vien bija galvaspilsētu reģioni vai citi blīvi apdzīvoti pilsētu reģioni. Minētie reģioni varētu būt pievilcīgāki augsti kvalificētām personām, ievērojot nodarbinātības iespējas, ko tie var potenciāli piedāvāt. Apvienotajā Karalistē reģistrēti 15 reģioni, kuros vairāk nekā 35,0 % iedzīvotāju 25–64 gadu vecumā bija ieguvuši terciārā līmeņa izglītību, pa četriem reģioniem reģistrēts Beļģijā un Spānijā, pa diviem Vācijā, Francijā, Nīderlandē un Zviedrijā un pa vienam reģionam Čehijas Republikā, Dānijā, Īrijā un Slovākijā. Galvaspilsētu reģionu pievilcība bija acīmredzama, jo tie bija visās 11 dalībvalstīs, kurās reģistrēts vismaz viens reģions, kurā vairāk nekā 35,0 % iedzīvotāju 25–64 gadu vecumā bija ieguvuši terciārā līmeņa izglītību. Turklāt Igaunijā, Kiprā un Luksemburgā šis īpatsvars bija lielāks par 35,0 % (visās trijās valstīs pa vienam NUTS 2. līmeņa reģionam); tā tas bija arī Somijā (dati pieejami tikai valsts līmenī).

Lielākais iedzīvotāju īpatsvars 25–64 gadu vecumā ar terciārā līmeņa izglītību reģistrēts Inner London (Apvienotā Karaliste, 59,7 %), savukārt Beļģijas reģionā Province/Provincie Brabant Wallon (dienvidos no Brussels) reģistrēts otrais lielākais rādītājs (55,7 %), līdz ar to tas bija viens no diviem ES reģioniem, kuros lielākā daļa iedzīvotāju darbspējīgā vecumā (25–64 gadi) bija ieguvuši terciārā līmeņa izglītību. Ārpus ES dalībvalstīm Oslo og Akershus (Norvēģijas galvaspilsētas reģions) un Zürich (Šveice) reģistrēts lielākais iedzīvotāju īpatsvars 25–64 gadu vecumā ar terciārā līmeņa izglītību (attiecīgi 48,8 % un 42,6 %). Vēl bija divi Norvēģijas reģioni un divi Šveices reģioni, kuros reģistrētais īpatsvars bija virs 35,0 %.

Skalas lejasdaļā bija 75 ES reģioni, kuros iedzīvotāju īpatsvars 25–64 gadu vecumā ar terciārā līmeņa izglītību bija 20 % vai mazāk. No tiem 19 reģioni bija Itālijā (visi Itālijas reģioni, par kuriem ir pieejami dati), astoņi Austrijā (visi, izņemot galvaspilsētu reģionu Wien), pa septiņiem Čehijas Republikā, Rumānijā un Grieķijā (visi, izņemot galvaspilsētu reģionus Praha un Bucuresti – Ilfov, un mazliet vairāk nekā puse no visiem reģioniem Grieķijā), pa sešiem Ungārijā un Portugālē (visi, izņemot galvaspilsētu reģionus Közép-Magyarország un Lisboa), pa četriem Bulgārijā un Polijā, trīs Slovākijā (visi, izņemot galvaspilsētas reģionu Bratislavský kraj), divi Francijā un viens Spānijā. Maltā (tikai viens NUTS 2. līmeņa reģions) arī reģistrēts īpatsvars zem 20 %. Aplūkojot valstis atsevišķi, var konstatēt, ka reģioni ar zemāko iedzīvotāju īpatsvaru darbspējīgā vecumā ar terciārā līmeņa izglītību bieži vien ir koncentrēti attālos reģionos, piemēram, Itālijas salu, dienvidu un kalnu reģionos, salu reģionos Região Autónoma dos Açores un Região Autónoma da Madeira un lauku reģionā Alentejo Portugālē vai Rumānijas austrumu daļas reģionos.

Nevienā EBTA reģionā iedzīvotāju īpatsvars 25–64 gadu vecumā ar terciārā līmeņa izglītību nebija 20 % vai mazāk; mazākais īpatsvars EBTA reģionos reģistrēts samērā kalnainā reģionā Hedmark og Oppland, kas ir vienīgais Norvēģijas iekšzemes reģions (29,0 %). Savukārt Ankara (23,7 %) bija vienīgais reģions valstīs, kas pievienojas, un kandidātvalstīs (starp tiem, par kuriem ir pieejami dati), kurā vairāk nekā viens no pieciem iedzīvotājiem 25–64 gadu vecumā bija ieguvuši terciārā līmeņa izglītību. Turcijā bija deviņi 2. līmeņa reģioni, kur mazāk nekā 1 no 10 personām 25–64 gadu vecumā bija ieguvusi terciārā līmeņa izglītību. Zemākais īpatsvars reģistrēts valsts ziemeļaustrumu daļas reģionā Ağri, Kars, Iğdir, Ardahan (6,7 %).

Datu avoti un pieejamība

Tā kā dažādās valstīs ir atšķirīga izglītības sistēmas struktūra, salīdzināmības priekšnoteikums ir sistēma reģionālo, valstu un starptautisko izglītības statistikas datu un rādītāju apkopošanai, vākšanai un publiskošanai. Starptautiskā standartizētā izglītības klasifikācija (ISCED) nodrošina pamatu izglītības datu vākšanai. ISCED-97 (pašreizējā klasifikācijas redakcija, ko ieviesa 1997. gadā) klasificē visas izglītības programmas pēc izglītības jomas un līmeņa. Tā ietver standarta jēdzienus un definīcijas. Pilnīgs apraksts ir pieejams Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Statistikas institūta tīmekļa vietnē. Klasifikācijā ISCED-97 nošķirti septiņi izglītības līmeņi:

  • pirmsskolas izglītība (0. līmenis);
  • pamatizglītības 1. posms (1. līmenis);
  • pamatizglītības 2. posms (2. līmenis), vidējās izglītības pakāpe (3. līmenis);
  • pēcvidējā neterciārā izglītība (4. līmenis);
  • terciārā izglītība (1. posms) (5. līmenis) un terciārā izglītība (2. posms) (6. līmenis).

ISCED pārskatīšana sākta 2009. gadā, un 2011. gada novembrī pārstrādāto klasifikāciju (ISCED 2011) pieņēma UNESCO Ģenerālajā konferencē. Paredzams, ka pirmos statistikas datus, kas būs balstīti uz ISCED 2011, publicēs 2015. gadā.

Eurostat apkopo izglītības statistiku Eiropas līmenī. Šī darbība ir daļa no pasākuma, ko kopīgi pārvalda UNESCO Statistikas institūts (UNESCO-UIS), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) un Eurostat (bieži dēvēta par UOE datu vākšanu). Savukārt statistiku par personām, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, un par izglītības ieguvi vāc, izmantojot ES darbaspēka apsekojumu.

Statistika par uzņemšanu izglītības programmā ietver visas sākotnējās izglītības programmas un visas pieaugušo izglītības programmas, kuru saturs ir līdzīgs sākotnējo izglītības programmu saturam vai kuras nodrošina kvalifikācijas, kas līdzīgas attiecīgajām to sākotnējo programmu kvalifikācijām. Ir ietvertas arī mācekļu programmas, izņemot tās, kas ir pilnībā balstītas uz darbu un ko neuzrauga kāda oficiāla izglītības iestāde.

Personu, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, rādītājs atspoguļo to personu īpatsvaru 18–24 gadu vecumā, kuras nav pabeigušas pamatizglītības 2. posmu (ISCED 0., 1., 2. vai 3.c līmenis) vai augstāku līmeni un kuras nav iesaistījušās turpmākajā izglītībā un apmācībā.

Izglītības ieguvi definē kā konkrētas vecuma grupas cilvēku īpatsvaru (izņemot tos, kas neatbildēja uz jautājumu par augstāko iegūto izglītības vai apmācības līmeni), kas ir ieguvuši attiecīgo izglītības līmeni.

Ņemiet vērā, ka 2. un 5. karte apvieno divus atšķirīgus jēdzienus, proti, skaitītāju, kura pamatā ir studentu skaits, ko reģistrējusi izglītības iestāde, kurā šie studenti ir uzņemti, un skaitītāju, kas balstās uz iedzīvotāju skaita statistikas datiem, kuri reģistrēti saskaņā ar dzīvesvietu. Tādējādi pētījuma reģions ne vienmēr atbilst dzīvesvietas reģionam. Turklāt studentu skaits var ietvert arī personas, kas nav reģistrētas iedzīvotāju reģistrā (piemēram, pagaidu ārvalstu studenti). Tādēļ ir iespējams, ka reģiona rādītāji pārsniedz 100 % no iedzīvotāju skaita, kas iegūst konkrētu izglītības līmeni (tas it sevišķi attiecas uz augstākiem izglītības līmeņiem, kur studentu mobilitāte ir biežāka parādība).

Konteksts

Valstu izglītības sistēmu dažādība

Vecums parasti ir vienīgais kritērijs uzņemšanai pilna laika obligātajā sākumskolas izglītības programmā, kas lielākajā daļā ES dalībvalstu sākas 5 vai 6 gadu vecumā, lai gan Bulgārijā, Igaunijā, Lietuvā, Somijā un Zviedrijā obligātais izglītības ieguves sākšanas vecums ir septiņi gadi, bet obligātās izglītības ieguve Kiprā un Northern Ireland (Apvienotā Karaliste) sākas pirms piecu gadu vecuma. Lielākajā daļā ES dalībvalstu obligātā izglītība vidēji ilgst deviņus vai desmit gadus. Šis termiņš ir ilgāks Latvijā, Maltā un lielākajā daļā Apvienotās Karalistes (11 gadi), Luksemburgā, Portugālē un Northern Ireland (12 gadi), Ungārijā un Nīderlandē (13 gadi). Parasti obligāto izglītību iegūst pamatizglītības 2. posma beigās, lai gan dažās valstīs tā turpinās vidējās izglītības pakāpē. Pilna laika obligātā izglītība turpinās pēc 16 gadu vecuma Ungārijā, Nīderlandē un Portugālē, tāpat kā nepilna laika obligātā izglītība turpinās Beļģijā, Vācijā un Polijā.

16 vai 17 gadu vecumā daudziem jauniešiem ir jāizdara izvēle, vai turpināt izglītību, iesaistīties apmācībā vai meklēt darbu. Vidējā izglītība parasti sākas pilna laika obligātās izglītības beigās, un, lai tiktu uzņemtam tajā, parasti ir jābūt pabeigtai deviņu vai vairāk gadu pilna laika izglītībai (sākot no sākumskolas līmeņa sākuma). Vispārējās vidējās izglītības pakāpe ietver skolu programmas, kas pēc to sekmīgas pabeigšanas parasti nodrošina piekļuvi universitātes līmeņa programmām. Profesionālā vidējā izglītība galvenokārt ir izstrādāta tā, lai jauniešus iepazīstinātu ar darba pasauli un sagatavotu viņus tālākām profesionālās vai tehniskās izglītības programmām. Jaunieši parasti sāk vidējo izglītību 15–17 gadu vecumā un pabeidz to pēc 2–4 gadiem. Sākšanas/pabeigšanas vecuma diapazons ir atkarīgs no valsts izglītības programmām. Lai piekļūtu terciārā līmeņa izglītībai, parasti ir sekmīgi jāpabeidz vidējās izglītības pakāpe un/vai pēcvidējās neterciārās izglītības programma.

Eiropas Komisija 2011. gada februārī pieņēma paziņojumu “Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe. Kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei” (COM(2011) 66). Tajā norādīts, ka agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe ir izšķiroši svarīgs sekmīgas mūžizglītības, sociālās integrācijas, personīgās izaugsmes un turpmākas nodarbinātības pamats un ka tā ir īpaši lietderīga nelabvēlīgos apstākļos esošām personām, un ka tā var palīdzēt bērniem pārvarēt nabadzību un disfunkcionālus apstākļus ģimenē.

Lielākā daļa eiropiešu izglītojoties pavada ievērojami vairāk laika, nekā to prasa tiesību aktos noteiktais minimums. Tas atspoguļo izvēli iesaistīties augstākajā izglītībā, kā arī plašāku dalību mūžizglītības iniciatīvās, piemēram, nobriedušu (pieaugušu) studentu atgriešanās izglītībā, kas bieži vien notiek tāpēc, lai šie cilvēki varētu pārkvalificēties vai iegūt prasmes karjeras maiņai.

Iespējas, ko ES piedāvā saviem pilsoņiem saistībā ar dzīvošanu, mācīšanos un darbu citās valstīs, būtiski veicina starpkultūru izpratni, personīgo izaugsmi un ES ekonomiskā potenciāla īstenošanu. Katru gadu krietni vairāk nekā miljons ES pilsoņu no visām vecuma grupām izmanto ES finansētas izglītības, profesionālās un pilsonības veidošanas programmas.

Programma “Izglītība un apmācība 2020”

Aptuveni viens no katriem septiņiem bērniem priekšlaicīgi pamet skolu vai apmācību, un tas ietekmē pašus cilvēkus, sabiedrību un ekonomiku. Eiropas Komisija 2011. gada janvārī pieņēma paziņojumu “Priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršana — būtisks ieguldījums stratēģijā Eiropa 2020” (COM(2011) 18). Tajā izklāstīti iemesli, kādēļ skolēni izlemj priekšlaicīgi pamest skolu, un sniegts pārskats par esošajiem un plānotajiem pasākumiem, lai ES risinātu šo problēmu.

Darba programma “Izglītība un apmācība 2010”, kurā integrētas iepriekšējās darbības izglītības un apmācības jomā, ir nostiprinājusi politisko sadarbību ES. Šīs programmas turpmākais pasākums ir Atjaunināta stratēģiskā sistēma Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (zināma kā ET 2020), ko Padome pieņēma 2009. gada maijā. Šajā stratēģijā noteica vairākus kritērijus, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam.

  • Vismaz 95 % bērnu no četru gadu vecuma līdz obligātās sākumskolas izglītības sākšanas vecumam jāpiedalās agrīnajā pirmsskolas izglītībā.
  • Vidēji vismaz 15 % pieaugušo 25–64 gadu vecumā jāpiedalās mūžizglītībā.

Padome 2011. gada novembrī pieņēma divus jaunus mācību mobilitātes kritērijus.

Cits nodarbināmības kritērijs pievienots 2012. gada maijā.

  • Līdz 2020. gadam to nodarbināto absolventu īpatsvaram (20–34 gadu vecuma grupā), kuri pabeiguši izglītību un apmācību ne vairāk kā trīs gadus pirms pārskata gada, būtu jābūt vismaz 82 %.

To personu skaits, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību un terciārā līmeņa izglītības ieguvi, ir galvenie stratēģijas “Eiropa 2020” rādītāji. Tos izvēlējās, lai labāk uzraudzītu virzību uz gudrāku, uz zināšanām balstītu un videi nekaitīgāku ekonomiku, nodrošinot augstu nodarbinātības, ražīguma un sociālās kohēzijas līmeni. Pamatiniciatīvā “Jaunatne kustībā” Eiropas Komisija ir izklāstījusi savus priekšlikumus par to, kā ES var sasniegt savus stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus izglītības un nodarbinātības jomās gan valstu līmenī, gan ES kopumā.

Papildu informācija no Eurostat

Datu vizualizācija

Publikācijas

Galvenās tabulas

Reģionālā izglītības statistika (t_reg_educ)
Izglītība (t_educ)
Es reģions (t_educ_regio)
Izglītības ieguve, rezultāti un ieguvumi no izglītības (t_edat)
Terciārās izglītības ieguve pēc dzimuma, vecuma grupas “30–34 gadi” un NUTS 1. līmeņa reģioniem (tgs00105)
Personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, pēc dzimuma un NUTS 1. līmeņa reģioniem (tgs00106)

Datubāze

Reģionālā izglītības statistika (reg_educ)
Izglītība (educ)
ES reģions (educ_regio)
Izglītības ieguve, rezultāti un ieguvumi no izglītības (edat)
Galvenie rādītāji par izglītības ieguvi: laikrindas un reģionālie dati (edatm)
Personas pēc iegūtā izglītības līmeņa, pēc dzimuma un NUTS 2. līmeņa reģioniem (%) (edatm2)

Īpaša sadaļa

Metodika / Metadati

Izejas dati tabulām, diagrammām un kartēm (MS Excel)

Ārējas saites

Skatiet arī

Apskates