Reģionālie izglītības statistikas dati

No ''Statistics Explained''

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt
2014. gada marta dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Rakstu paredzēts atjaunināt 2015. gada jūnijā.

Šis raksts ir daļa no Statistikas publikāciju apkopojuma (angļu val.), kura pamatā ir Eurostat reģionālās gadagrāmatas publikācija. Tajā sniegti atlasīti reģionālie statistikas dati par izglītību un apmācību, kas pieejami Eurostat. Izglītībai, profesionālajai izglītībai un — vispārīgāk — mūžizglītībai ir izšķiroša nozīme Eiropas Savienības (ES) ekonomiskajās un sociālajās stratēģijās.

Galvenie statistikas rezultāti

Saskaņā ar ES 28 dalībvalstu rādītājiem par 2011. gadu parastajā izglītības sistēmā, kas aptvēra visus izglītības līmeņus no pamatizglītības līmeņa līdz pēcdiploma studiju līmenim, bija uzņemti 93,7 miljoni skolēnu un studentu; vēl 15,4 miljoni bērnu bija uzņemti pirmsskolas izglītībā.

Eurostat apkopo un publicē statistikas datus par izglītību un apmācību ES reģionu, atsevišķu ES dalībvalstu, kā arī visu ES 28 dalībvalstu dalījumā, turklāt ir pieejams arī informācijas izvilkums par EBTA un kandidātvalstīm. Šie statistikas dati parasti pieejami par NUTS 2. līmeņa reģioniem, un šajā rakstā sniegti dati, kas attiecas uz dalību izglītībā un personām, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, uzņemšanu un iegūto izglītību, kā arī pieaugušo mūžizglītību. Statistikas dati par četrgadīgu bērnu dalības līmeni un par studentu skaitu terciārās izglītības iestādēs ir pieejami valsts līmenī tikai par Horvātiju, savukārt attiecībā uz NUTS 1. līmeņa reģioniem šie rādītāji iegūti Vācijā un Apvienotajā Karalistē.

Četrgadīgu bērnu dalība izglītībā

1. karte. Četrgadīgu bērnu dalības rādītāji pirmsskolas izglītībā un pamatizglītībā
(ISCED 0. un 1. līmenis) NUTS 2. līmeņa reģionos 2012. gadā (1)
(% no četrgadīgiem bērniem). Avots: Eurostat (educ_regind)

ES dalībvalstu tiesību aktos noteikts atšķirīgs vecums, kad bērni sāk dalību izglītībā, — Luksemburgā un Northern Ireland (Apvienotā Karaliste) obligāto izglītību sāk četru gadu vecumā, savukārt citos ES reģionos — 5 un 7 gadu vecumā; lielākajā daļā ES dalībvalstu uzņemšana pirmsskolas izglītībā parasti ir brīvprātīga. Stratēģijā “Eiropa 2020” uzsvērts, ka jāpaaugstina gados jaunu bērnu dalības rādītāji obligātās izglītības uzsākšanas sagatavošanā. Viens no minētās stratēģijas pamatmērķiem ir līdz 2020. gadam vismaz līdz 95 % palielināt pirmsskolas izglītībā iesaistīto bērnu īpatsvaru.

ES 28 dalībvalstīs 2012. gadā četrgadīgu bērnu daļa, kas iesaistījās pirmsskolas izglītībā vai pamatizglītībā, bija 91,7 %. Kopumā četrgadīgu bērnu dalības rādītāji pirmsskolas izglītībā vai pamatizglītībā bija augsti un sasniedza 95,0 % vai vairāk Vācijā, Itālijā, Īrijā, Dānijā, Beļģijā, Luksemburgā, Apvienotajā Karalistē, Spānijā, Nīderlandē, Francijā un Maltā; rādītāji pārsniedza 95,0 % arī Islandē un Norvēģijā (EBTA valstu vidū). Savukārt Grieķija, Horvātija, Somija un Polija paziņojušas rādītājus, saskaņā ar kuriem pirmsskolas izglītībā vai pamatizglītībā 2012. gadā uzņemti mazāk par 70,0 % četrgadīgu bērnu; salīdzinoši zemi rādītāji reģistrēti arī EBTA valstīs Lihtenšteinā un Šveicē (abās valstīs zem 60,0 %), taču vēl zemāki rādītāji reģistrēti kandidātvalstīs bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā (24,5 %) un Turcijā (19,2 %).

Gandrīz visi četrgadīgie bērni piedalās pirmsskolas izglītībā vai pamatizglītībā vairākos reģionos Francijā, Spānijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē.

Šā raksta 1. kartē parādīts, ka ES reģionos vairāk nekā viena ceturtdaļa (26,8 %) no 224 NUTS 2. līmeņa reģioniem, par kuriem pieejama informācija par 2012. gadu, ziņoja, ka vismaz 99,0 % to četrgadīgo bērnu apmeklēja pirmsskolas vai pamatskolas izglītības iestādes. No šiem 60 reģioniem vairāk nekā trīs ceturtdaļas atradās tikai četrās ES dalībvalstīs, proti, Francijā (16 reģioni), Spānijā (11 reģioni), Apvienotajā Karalistē (11 NUTS 1. līmeņa reģioni) un Nīderlandē (8 reģioni). Beļģija (5 reģioni) un Itālija (4 reģioni) bija pārējās dalībvalstis, kurās vismaz 99,0 % dalības līmenis bija reģistrēts vairāk nekā vienā reģionā; arī Maltā rādītājs bija augstāks par 99,0 % (lai gan Maltā šāds datu detalizācijas līmenis sasniegts tikai vienā reģionā), un četri pārējie reģioni bija Burgenland Austrijā, Southern un Eastern reģions Īrijā, Alentejo Portugālē un Midtjylland Dānijā.

Atēnās bija zemākais četrgadīgu bērnu dalības līmenis pirmsskolas izglītībā vai pamatskolas izglītībā.

ES 28 dalībvalstīs bija 19 NUTS 2. līmeņa reģioni, kuros mazāk nekā 65,0 % četrgadīgo bērnu 2012. gadā piedalījās pirmsskolas izglītībā vai pamatskolas izglītībā. Zemākais četrgadīgo bērnu dalības rādītājs reģistrēts Grieķijas galvaspilsētas reģionā Attiki (30,8 %), savukārt kopumā Grieķijas, Polijas un Somijas reģionos, kā arī Horvātijā (pieejami tikai valsts dati) reģistrēti zemākie četrgadīgo bērnu dalības līmeņi.

RYB glass.png
Uzmanības centrā reģioni:


Attiki (EL30), Grieķija.

Atēnu Kapodistrijas Valsts universitāte
Jaunākie reģionālie izglītības rādītāji par 2012. gadu Grieķijas galvaspilsētas reģionā Attiki norādīja uz atšķirīgu tendenci. Attiki bija vienīgais Grieķijas reģions, kurā mazāk nekā puse visu četrgadīgo bērnu apmeklēja pirmsskolas un pamatskolas izglītības iestādes. Četrgadīgo bērnu dalības līmenis bija 30,8 %, kas bija aptuveni viena trešdaļa no vidējā rādītāja ES 28 dalībvalstīs (91,7 %).
Savukārt studentu īpatsvars terciārajā izglītībā (attiecībā uz vietējiem iedzīvotājiem 20–24 gadu vecuma grupā) Attiki reģionā bija 121,8 %, kas ir gandrīz divreiz augstāks rādītājs par ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju (64,1 %).
© Foto: A. Savin

Interesanti, ka vairākos galvaspilsētu reģionos reģistrētais četrgadīgo bērnu dalības līmenis pirmsskolas izglītībā vai pamatizglītībā bija zemāks par attiecīgo vidējo līmeni valstī. Tas bija īpaši skaidri redzams Grieķijā, Spānijā un Portugālē, kā arī mazākā mērā Vācijā, Itālijā, Ungārijā un Austrijā. Atšķirībā no lielākās daļas reģionu Apvienotajā Karalistē dalības rādītāji Skotijā bija īpaši zemi; jāņem vērā, ka Skotijas parlamentam ir pašnoteikšanās tiesības attiecībā uz izglītības politiku, un Skotijas izglītības sistēma būtiski atšķiras no sistēmas pārējā Apvienotās Karalistes daļā.

Personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību

Jaunieši vecumā no 15 līdz 17 gadiem nereti saskaras ar izvēli: turpināt izglītību, uzsākt apmācību vai meklēt darbu. Pilna laika obligātā izglītība vairumā ES dalībvalstu ilgst vidēji 9 vai 10 gadus un parasti tiek pabeigta, iegūstot zemākā līmeņa vidējo izglītību. Šis laikposms ir nedaudz ilgāks Latvijā, Maltā un lielākajā daļā Apvienotās Karalistes (11 gadi), Luksemburgā, Portugālē un Ziemeļīrijā (12 gadi), Ungārijā un Nīderlandē (13 gadi).

Aptuveni 12,7 % 18–24 gadus veco jauniešu ES 2012. gada sākumā nepiedalījās izglītībā vai apmācībā.

Rādītājs, kas ietver informāciju par personām, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, atspoguļo 18–24 gadus vecu jauniešu īpatsvaru, kuri pabeiguši tikai zemākā līmeņa vidējo izglītību un nav iesaistījušies turpmākā izglītībā vai apmācībā (līdz apsekojumam, kura laikā iegūti dati).

Stratēģijā “Eiropa 2020” noteikts mērķis līdz 2020. gadam panākt, ka to personu skaits, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, ir zemāks par 10 %. ES 28 dalībvalstīs 2012. gadā to 18–24 gadus veco jauniešu īpatsvars, kuri klasificēti kā personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, bija aptuveni 12,7 %; no personām, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, nedaudz lielāks bija vīriešu īpatsvars (14,4 %) salīdzinājumā ar sieviešu īpatsvaru (10,9 %).

Zemākais to personu īpatsvars, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, reģistrēts Austrumeiropā.

Raksta 2. kartē parādīts, ka to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, ES 28 dalībvalstīs 2012. gadā būtiski atšķīrās; jāņem vērā, ka šā rādītāja tvērums pēdējā gada laikā ir ievērojami uzlabots un tādējādi šo informāciju patlaban var parādīt par NUTS 2. līmeņa reģioniem. Čehijas Republikas galvaspilsētas reģionā Praha 2012. gada sākumā bija reģistrēts zemākais to 18–24 gadus veco personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, — 2,4 %. ES 28 dalībvalstīs bija 13 NUTS 2. līmeņa reģioni, kuros to personu īpatsvars, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, bija zemāks par 5,0 %. Gandrīz visi šie reģioni atradās Austrumeiropā — četri reģioni (tostarp Praha reģions) Čehijas Republikā, trīs reģioni Polijā, divi reģioni Horvātijā un pa vienam reģionam Bulgārijā, Slovēnijā un Slovākijā. Vienīgais reģions, kurš neatradās Austrumeiropā un kurā īpatsvars bija mazāks par 5,0 %, bija Austrijas reģions Steiermark (atrodas valsts dienvidaustrumos un robežojas ar Slovēniju).

2. karte. Personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, NUTS 2. līmeņa reģionos 2012. gadā (1)
(% no personām 18–24 gadu vecuma grupā). Avots: Eurostat (edat_lfse_16)

Gandrīz divos no katriem pieciem ES reģioniem 2012. gadā mazāk nekā 10 % šo reģionu iedzīvotāju 18–24 gadu vecumā bija klasificēti kā personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību.

No 264 NUTS 2. līmeņa reģioniem, par kuriem pieejami dati ES 28 dalībvalstīs, 2012. gadā 104 reģionos mazāk nekā 10,0 % iedzīvotāju 18–24 gadu vecumā bija klasificēti kā personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību (divas gaišākās krāsas 2. kartē). Šie reģioni salīdzinoši vienmērīgi izvietoti ES, izņemot Eiropas dienvidus, kur tikai trīs reģionos — tie visi atrodas Grieķijā — reģistrēts rādītājs, kas zemāks par 10 %. Zemākais to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, novērots teritorijā, kas stiepjas no Skandināvijas uz leju cauri Lietuvai un Polijai, kur tā sadalās rietumu virzienā, aptverot Vāciju un Beniluksa valstis, un dienvidu virzienā, ietverot Čehijas Republiku, Slovākiju, Ungāriju, Austriju, Slovēniju un Horvātiju.

No reģioniem, kas atrodas pie galējām ģeogrāfiskajām robežām, nereti tiek ziņots par augstāko to personu īpatsvaru, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību.

Pretēja tendence — augstākais to 18–24 gadus veco jauniešu īpatsvars, kas 2012. gadā klasificēti kā personas, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, tika reģistrēts Spānijas un Portugāles autonomajās pilsētās un salās. Šiem attālajiem reģioniem vismaz daļēji raksturīgs tas, ka nav iespējams piedāvāt plašas iespējas turpināt izglītību un apmācību, kā rezultātā studentiem jāpārceļas, lai varētu turpināt izvēlēto izglītību.

ES 2012. gadā bija 35 NUTS 2. līmeņa reģioni, kur 20 % vai vairāk iedzīvotāju 18–24 gadu vecumā bija klasificēti kā personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību. Lielākoties šie reģioni atradās Dienvideiropā (26 reģioni) un galvenokārt Spānijā un Portugālē — visos šo divu valstu reģionos rādītājs bija augstāks par 20,0 %, izņemot četrus reģionus Spānijas ziemeļos un divus Portugāles centrālos reģionus. To personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, bija lielāks par 20,0 % arī četros reģionos pie Itālijas galējās robežas (tostarp Sardegna un Sicilia salās), Grieķijas galējā ziemeļaustrumu reģionā Anatoliki Makedonia Thraki un Maltas salā (kur atrodas tikai viens reģions, par kuru sniegti dati šādā detalizācijas līmenī). Ārpus Dienvideiropas vairāk nekā viena piektā daļa iedzīvotāju 18–24 gadu vecumā bija klasificēti kā personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, četros galvenokārt lauku un reti apdzīvotos reģionos Apvienotajā Karalistē (divi no tiem — Cornwall un Isles of Scilly — atradās pie valsts galējām robežām, kā arī Highlands un Islands (Skotijā)), divi Bulgārijas un divi Rumānijas reģionos.

Gan Beļģijā, gan arī Austrijā galvaspilsētu reģionos valsts mērogā reģistrēts augstākais to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību.

Iespējams, pārsteidzoši ir tas, ka tikai vēl vienā reģionā to 18–24 gadus veco iedzīvotāju īpatsvars, kas 2012. gada sākumā neiesaistījās izglītībā un apmācībā, bija 20,0 % vai lielāks, un tas bija Beļģijas galvaspilsētas reģions région de Bruxelles-Capitale / Brussels Hoofdstedelijk Gewest, kur reģistrēts augstākais personu, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, rādītājs (20,1 %) no visiem NUTS 2. līmeņa reģioniem Beļģijā. Šī situācija atšķīrās no vispārējās situācijas galvaspilsētu reģionos, kur bieži vien reģistrēts salīdzinoši zems to iedzīvotāju īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, — iespējams, šie rādītāji norāda uz plašajām izglītības turpināšanas iespējām vairumā valstu galvaspilsētu. Beļģija bija viena no divām ES dalībvalstīm, par kurām pieejami dati, ka galvaspilsētu reģionā reģistrēts augstākais to personu skaits 2012. gadā, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību. Otrs reģions bija Wien Austrijā, kur to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, bija 10,9 % (zemāks par vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs).

Personu, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, īpatsvars visstraujāk samazinājās Portugāles un Spānijas reģionos.

Raksta 3. kartē parādītas to 18–24 gadus veco personu īpatsvara izmaiņas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību; šā salīdzinājuma pamatā kopumā ir trīs gadu laikposms no 2009. līdz 2012. gadam. ES 28 dalībvalstīs to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, šajā periodā trīs gadus pēc kārtas samazinājās kopumā par 1,5 procentpunktiem, sasniedzot 12,7 % 2012. gadā. Šo samazinājumu ES 28 dalībvalstīs kopumā nodrošināja divas trešdaļas NUTS 2. līmeņa reģionu, jo to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, samazinājās 176 no 263 reģioniem, par kuriem bija pieejami dati (jāņem vērā zināmas novirzes no standarta pārskata perioda (2009.–2012. gads), kā norādīts 3. kartes zemsvītras piezīmē.

3. karte. Personu, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, īpatsvara izmaiņas NUTS 2. līmeņa reģionos 2009.–2012. gadā (1)
(procentpunktu atšķirība starp 2012. un 2009. gadu, % no personām 18–24 gadu vecumā). Avots: Eurostat (edat_lfse_16)

Iedzīvotāju 18–24 gadu vecumā, kas priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, īpatsvara lielākais samazinājums laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam reģistrēts Portugāles un Spānijas reģionos, kur tika reģistrēti vieni no augstākajiem to personu īpatsvara rādītājiem, kas priekšlaicīgi pārtraukušas apmācību. Lielākais samazinājums 2009.–2012. gadā bija Norte reģionā Portugālē, kur personu, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, īpatsvars samazinājās par 14,3 procentpunktiem līdz 21,3 %. Arī trīs citos Portugāles reģionos (Regiões Autónomas dos Açores, da Madeira un Alentejo kontinentālajā daļā), kā arī Spānijas reģionā Illes Balears laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam reģistrēts to personu īpatsvara samazinājums par vismaz 10,0 procentpunktiem, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību.

To personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam palielinājās gandrīz vienā trešdaļā (83 no 263 reģioniem) NUTS 2. līmeņa reģionu, par kuriem pieejami dati. Minētie rādītāju pieaugumi kopumā bija mēreni, jo tikai deviņos reģionos to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, palielinājās par 4,0 vai vairāk procentpunktiem (kā parādīts ar tumšāko krāsu 3. kartē). No šiem deviņiem reģioniem trīs bija Apvienotās Karalistes reģioni, tostarp vienīgais reģions ES, kur reģistrēts rādītāja palielinājums par divciparu skaitli — Highlands un Islands —, kurā to personu īpatsvars 18–24 gadu vecumā, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam palielinājās par 13,7 procentpunktiem. Pārējie divi Apvienotās Karalistes reģioni bija Cornwall un Isles of Scilly un East Yorkshire un Northern Lincolnshire, savukārt pārējie seši reģioni atradās Beļģijā (galvaspilsētas reģions Région de Bruxelles-Capitale / Brussels Hoofdstedelijk Gewest), Bulgārijā, Spānijā, Francijā, Itālijā un Polijā.

Bulgārija bija vienīgā ES dalībvalsts, kur to vīriešu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, bija zemāks par attiecīgo rādītāju sieviešu vidū.

Informāciju par to personu īpatsvaru, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, var analizēt arī, ņemot vērā rādītāju atšķirības starp dzimumiem. ES 28 dalībvalstīs 2012. gadā to 18–24 gadus veco sieviešu īpatsvars, kuras klasificētas kā personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, bija vidēji par 3,5 procentpunktiem zemāks nekā attiecīgais rādītājs vīriešiem. Lielākās atšķirības starp dzimumiem tika reģistrētas Dienvideiropā, kur rādītāji par vīriešiem kopumā bija daudz augstāki nekā rādītāji par sievietēm. Tas jo īpaši bija novērojams Portugālē, Maltā, Kiprā, Spānijā un Itālijā, kā arī Latvijā un Igaunijā. Savukārt Bulgārija bija vienīgā ES dalībvalsts, kur to vīriešu īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, bija mazāks par attiecīgo rādītāju sievietēm (2012. gadā atšķirība bija tikai 0,9 procentpunkti).

To vīriešu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, ir lielāks par attiecīgo rādītāju sievietēm 85 % ES reģionu.

Šā raksta 1. attēlā redzami reģioni, kuros vērojamas neparastākās atšķirības starp dzimumiem. Tajā iekļauti 10 reģioni, kuros atšķirības (procentpunktos) starp rādītājiem vīriešiem un sievietēm bija lielākās (attēla kreisajā pusē), un 10 reģioni, kuros reģistrētas lielākās sieviešu un vīriešu rādītāju atšķirības (attēla labajā pusē). Tikai 33 no 220 NUTS 2. līmeņa reģioniem vai 15 % no šiem reģioniem, par kuriem pieejami dati, reģistrēts, ka 2012. gadā to vīriešu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, bija mazāks nekā attiecīgais rādītājs sievietēm. Lielākās atšķirības bija vērojamas Bulgārijas reģionā Severozapaden, kur rādītājs vīriešiem bija par 9,4 procentpunktiem zemāks nekā rādītājs sievietēm.

1. attēls. Personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, atlasītos NUTS 2. līmeņa reģionos ar neparastu atšķirību starp dzimumiem, 2012. gadā (1)
(% no 18–24 gadus veciem vīriešiem / sievietēm). Avots: Eurostat (edat_lfse_16)

Lielākais to vīriešu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, reģistrēts Extremadura.

To vīriešu īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, bija kopumā lielāks par šo rādītāju sievietēm, un šīs atšķirības dzimumu starpā palielinājās līdz divciparu rādītājiem deviņos NUTS 2. līmeņa reģionos 2012. gadā (kā redzams 1. attēla kreisajā pusē). Šos reģionus raksturoja daži no augstākajiem kopējiem rādītājiem attiecībā uz personām, kuras priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, un tie visi atradās Dienvideiropā, galvenokārt Spānijā un Portugālē. Lielākās to vīriešu un sieviešu īpatsvara atšķirības, kas priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, reģistrētas Extremadura reģionā (Spānija), kur to vīriešu īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, bija 41,3 % — par 18,8 procentpunktiem lielāks nekā rādītājs sievietēm; to vīriešu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukuši izglītību un apmācību, Extremadura reģionā bija augstākais NUTS 2. līmeņa reģionu vidū.

Augstākais to sieviešu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, reģistrēts ne tikai divās attālajās Spānijas autonomajās pilsētās, bet arī Spānijas reģionā Illes Balears (29,6 %). Laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam to personu īpatsvars Illes Balears reģionā, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, samazinājās par 10,7 procentpunktiem (trešais lielākais samazinājums NUTS 2. līmeņa reģiona vidū); padziļināta izpēte atklāj, ka samazinājuma temps šajā reģionā bija gandrīz trīs reizes lielāks vīriešu vidū, nekā tas reģistrēts sievietēm.

Studenti terciārajā izglītībā

Terciārā izglītība ir izglītības līmenis, ko piedāvā apgūt universitātes, arodizglītības universitātes, tehnoloģiju institūti un citas iestādes, kuras piešķir akadēmiskās izglītības grādus vai arodizglītības apliecības. Lai piekļūtu terciārā līmeņa izglītībai, parasti sekmīgi jāpabeidz augstākās vidējās izglītības līmeņa un/vai pēcvidējās neterciārās izglītības līmeņa programma. ES 28 dalībvalstīs 2012. gadā (2011./2012. akadēmiskais gads) terciārās izglītības iestādēs bija uzņemti 20,0 miljoni studentu.

Šā raksta 4. kartē parādīts to studentu skaits, kas uzņemti universitātē vai līdzīgā izglītības iestādē (terciārais līmenis) katrā reģionā, attiecībā pret šā reģiona iedzīvotāju skaitu 20–24 gadu vecuma grupā. Tas ļauj izvērtēt, cik pievilcīgs ir attiecīgais reģions terciārā līmeņa izglītības studentiem. Ir daži reģioni, kuriem konstatēti ļoti augsti rādītāji (krietni pārsniedz 100 %), jo tajos atrodas lielas universitātes vai citas terciārā līmeņa izglītības iestādes; šie augstie rādītāji atspoguļo to, ka minētie reģioni piesaista ievērojamu studentu skaitu no citiem reģioniem (vai valstīm). Turklāt, veicinot izglītību un apmācību visā sabiedrībā kopumā (tostarp gados vecāku iedzīvotāju vidū), terciārās izglītības studenti arvien biežāk neietilpst tradicionālajā 20–24 gadu vecuma grupā (ko izmanto kā šā rādītāja saucēju).

4. karte. Kopējais studentu skaits terciārajā izglītībā
(ISCED 5. un 6. līmenis) procentos no iedzīvotājiem 20–24 gadu vecuma grupā NUTS 2. līmeņa reģionos 2011. gadā (1)
(%). Avots: Eurostat (educ_regind)

Bratislavský kraj un Praha reģionā terciārās izglītības studentu attiecība pret iedzīvotājiem 20–24 gadu vecuma grupā bija augstāka par 2:1.

Kopumā 2011./2012. akadēmiskajā gadā reģistrēts liels skaits terciārās izglītības studentu Spānijas ziemeļos, Itālijas ziemeļos, Grieķijas ziemeļos, kā arī Lietuvā (viens reģions šajā NUTS līmenī) un Somijā, kā parādīts ar tumšāko krāsu 4. kartē. Taču reģioni ar lielāko terciārās izglītības studentu skaitu attiecībā pret iedzīvotāju skaitu 20–24 gadu vecuma grupā parasti ir galvaspilsētu reģioni. Tas jo īpaši attiecas uz Bratislavský kraj (Slovākija) un Praha (Čehijas Republika), kur terciārās izglītības studentu rādītājs sasniedza attiecīgi 220,5 % un 214,7 %; šie bija vienīgie reģioni, kur terciārās izglītības studentu skaits bija vairāk nekā divas reizes lielāks par iedzīvotāju skaitu 20–24 gadu vecuma grupā.

Galvaspilsētu reģioni piesaista terciārās izglītības studentus.

No 18 reģioniem visā ES, kuros 2012. gadā reģistrēts lielāks uzņemto studentu skaits terciārajā izglītībā pret 20–24 gadu vecuma grupas iedzīvotāju skaitu, lielākā daļa (11) bija galvaspilsētu reģioni: Bratislavský kraj (Slovākija), Praha (Čehijas Republika), Wien (Austrija), Bucuresti-Ilfov (Rumānija), Région de Bruxelles-Capitale / Brussels Hoofdstedelijk Gewest (Beļģija), Attiki (Grieķija), Zahodna Slovenija (Slovēnija), Mazowieckie (Polija), Comunidad de Madrid (Spānija), Közép-Magyarország (Ungārija) un Lazio (Itālija). Pieci no pārējiem septiņiem reģioniem, kuros reģistrēts lielāks terciārās izglītības studentu skaits nekā 20–24 gadu vecuma grupas iedzīvotāju skaits, bija Grieķijā (četros no šiem reģioniem reģistrētā proporcija bija lielāka nekā Attiki reģionā); pārējie divi reģioni bija La Rioja (Spānija) un Province/Provincie Brabant Wallon (Beļģija).

Grieķija, Vācija, Nīderlande un Zviedrija ir vienīgās dalībvalstis, kur galvaspilsētu reģionos nebija reģistrēta augstākā terciārās izglītības studentu koncentrācija.

Par lielāko terciārās izglītības studentu koncentrāciju attiecībā pret 20–24 gadu vecuma grupas iedzīvotājiem ziņoja galvaspilsētu reģioni Bulgārijā, Dānijā, Īrijā, Francijā, Portugālē, Somijā un Apvienotajā Karalistē (dati pieejami tikai par NUTS 1. līmeņa reģioniem), lai gan to rādītāji bija zem 100 %.

Papildus Grieķijai (sk. iepriekš) Vācija (dati pieejami tikai par NUTS 1. līmeņa reģioniem), Nīderlande un Zviedrija bija vienīgās vairāku reģionu dalībvalstis, kas ziņoja, ka to blīvākā terciārās izglītības studentu koncentrācija attiecībā pret 20–24 gadu vecuma grupas iedzīvotājiem 2012. gadā ir ārpus galvaspilsētu reģiona; jāņem vērā, ka par Horvātiju pieejami tikai valsts dati. Vācijā Hamburg (79,6 %) un Bremen (74,8 %) reģistrētās attiecības bija lielākas nekā Berlin (70,0 %). Nīderlandē lielākā terciārās izglītības studentu koncentrācija attiecībā pret 20–24 gadu vecuma grupas iedzīvotājiem novērota Groningen (89,5 %) un Utrecht (76,2 %), un šie bija vienīgie reģioni, kuros reģistrētā attiecība bija augstāka nekā Noord-Holland reģionā (69,9 %). Zviedrijā augstākā attiecība reģistrēta Övre Norrland (94,5 %), Östra Mellansverige (75,5 %) and Sydsverige (72,2 %) — katrā no šiem reģioniem reģistrēta augstāka attiecība nekā Stockholm reģionā (69,1 %).

Terciārās izglītības ieguve

Nākamajās divās kartēs sniegta informācija par to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri ieguvuši terciārā līmeņa izglītību, citiem vārdiem sakot, universitātes vai līdzīgu izglītību. Viens no stratēģijā “Eiropa 2020” pieņemtajiem mērķiem saistībā ar izglītību ir, ka līdz 2020. gadam visā ES vismaz 40 % iedzīvotāju 30–34 gadu vecuma grupā būs ieguvuši terciārā līmeņa izglītību.

ES 28 dalībvalstīs 2012. gadā tikai nedaudz vairāk par vienu trešdaļu (35,7 %) iedzīvotāju 30–34 gadu vecuma grupā bija ieguvuši terciārā līmeņa izglītību. Šie jaunākie rādītāji pamato pieņēmumu, ka arvien lielāks ES iedzīvotāju īpatsvars studē līdz augstākam izglītības līmenim (tas ir saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi), un pirms desmit gadiem (2002. gadā) attiecīgais īpatsvars bija par 12,2 procentpunktiem mazāks, proti, 23,5 %.

Aglomerācijas piesaista augsti kvalificētus darbiniekus.

Ņemot vērā to, ka lielākā daļa personu 30–34 gadu vecuma grupā būs pabeigušas savu terciāro izglītību pirms 30 gadu vecuma sasniegšanas, šo rādītāju var izmantot, lai novērtētu reģionu pievilcību (jeb pievilkšanas spēku) saistībā ar nodarbinātības iespējām, ko tie var piedāvāt absolventiem. Galvaspilsētas nereti izvēlas lielie uzņēmumi kā sava galvenā biroja atrašanās vietu prestiža vai apjomradītu ietaupījumu dēļ, ko var nodrošināt dažas Eiropas lielākās pilsētas. Ņemot vērā to, ka galvaspilsētās parasti tiek piedāvāts liels skaits dažādu darbvietu absolventiem, nav brīnums, ka daudzi Eiropas galvaspilsētu reģioni ziņoja par to, ka liels to iedzīvotāju īpatsvars 30–34 gadu vecuma grupā ieguvis terciārā līmeņa izglītību.

Gandrīz trīs ceturtdaļas to iedzīvotāju 30–34 gadu vecuma grupā, kas dzīvo Inner London reģionā, ir ieguvuši terciārā līmeņa izglītību.

ES bija 21 NUTS 2. līmeņa reģions, kur vairāk nekā puse iedzīvotāju 30–34 gadu vecuma grupā 2012. gadā bija ieguvuši terciārā līmeņa izglītību (sk. 5. karti). Augsta absolventu koncentrācija bija vērojama deviņos Apvienotās Karalistes reģionos — galvenokārt tie atradās Anglijas dienvidos (Londonas tuvumā) un Skotijas austrumos. Inner London reģionā gandrīz trīs no četrām personām (73,1 %) 30–34 gadu vecuma grupā bija ieguvušas terciāro izglītību, kas krietni pārsniedz reģionu ar otru augstāko rādītāju — País Vasco (Spānija), kur attiecīgais rādītājs bija 61,7 %.

5. karte. Personas 30–34 gadu vecuma grupā ar terciāro izglītību
(ISCED 5. un 6. līmenis) NUTS 2. līmeņa reģionos 2012. gadā (1)
(% no personām 30–34 gadu vecuma grupā). Avots: Eurostat (edat_lfse_12)
6. karte. Personu 30–34 gadu vecuma grupā ar terciāro izglītību (ISCED 5. un 6. līmenis) īpatsvara izmaiņas NUTS 2. līmeņa reģionos 2009.–2012. gadā (1)
(procentpunktu atšķirība starp 2012. un 2009. gadu, % no personām 30–34 gadu vecuma grupā). Avots: Eurostat (edat_lfse_12)

Arī saimnieciskās darbības puduri var piesaistīt augsti kvalificētus darbiniekus.

No pārējiem 12 reģioniem, kur vairāk nekā puse iedzīvotāju 30–34 gadu vecuma grupā 2012. gadā bija ieguvusi terciāro izglītību, trīs reģioni, tostarp reģions País Vasco, atradās Spānijas ziemeļos. Šo 12 reģionu vidū bija arī divas Beļģijas provinces (galvaspilsētas reģiona tuvumā) un divi reģioni Francijā (Île de France galvaspilsētas reģions un Midi-Pyrénées). No pārējiem pieciem reģioniem četri bija galvaspilsētu reģioni — trīs ziemeļu dalībvalstu galvaspilsētu reģioni, kā arī Īrijas galvaspilsētas reģions —, savukārt pēdējais reģions bija Utrecht Nīderlandē, ko saskaņā ar Eiropas Komisijas veiktu pētījumu uzskata par konkurētspējīgāko reģionu ES (lai iegūtu plašāku informāciju, sk. šo rakstu par reģionu konkurētspējas statistiku).

Uzņēmumi ar saistītām saimnieciskajām darbībām nereti apvienojas, lai izmantotu gan sinerģiju, gan arī līdzīgo klientu un konkurentu tuvumu. Šī tendence var stiprināt specializāciju un piesaistīt reģionam kvalificētu darbaspēku. Kā piemērus var minēt intensīvas pētniecības pudurus, kas specializējas biotehnoloģijā, medicīniskajos pētījumos, informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, kosmiskajā aviācijā vai automobiļu ražošanā. Ņemot vērā to, ka NUTS 2. līmeņa reģioni ir salīdzinoši lieli, īpašu puduru priekšrocības ne vienmēr var būt acīmredzamas, tomēr kosmiskās aviācijas uzņēmumu puduris, kas atrodas Toulouse tuvumā Midi-Pyrénées reģionā Francijā, kā arī ar naftas pārstrādi saistīto uzņēmumu puduris, kas atrodas Skotijas ziemeļaustrumos, vismaz daļēji ir sekmējis to, ka šie reģioni ir tā 21 ES reģiona starpā, kur vismaz puse iedzīvotāju 30–34 gadu vecuma grupā ir ieguvusi terciāro izglītību.

Absolventu mobilitāte Austrumeiropā un Dienvideiropā?

Izņemot Spāniju, neviena no vairāku reģionu ES dalībvalstīm Austrumeiropā un Dienvideiropā neziņoja, ka puse vai vairāk nekā puse to iedzīvotāju 30–34 gadu vecuma grupā 2012. gadā ir ieguvusi terciārā līmeņa izglītību. Tas ir zināmā mērā pārsteidzoši, ņemot vērā to, ka daudziem reģioniem šajās Eiropas daļās raksturīgs lielāks terciārajā izglītībā uzņemto studentu skaits nekā 20–24 gadus veco iedzīvotāju skaits (kā redzams 3.  kartē). Šo acīmredzamo pretrunu var skaidrot, pamatojoties uz vairākiem aspektiem:

  • izglītības sistēmas var būt salīdzinoši centralizētas, kā rezultātā dažādu reģionu iedzīvotāji studē galvaspilsētas reģionā un tikai pēc tam atgriežas savā sākotnējā dzīves vietā, lai meklētu darbu pēc absolvēšanas;
  • šos reģionus var raksturot gados jaunu absolventu augsts mobilitātes līmenis, jo kvalificētas personas meklē darbu citās valstīs, — šāda tendence var būt īpaši raksturīga reģioniem, kuros ir augsts bezdarbs, vai reģioniem, kuros ir salīdzinoši zema vidējā alga;
  • terciārās izglītības iegūšanas pieaugums.

Ne tikai Eiropas dienvidu un rietumu reģioni, bet arī Vācijas un Austrijas reģioni 2012. gadā ziņoja par salīdzinoši nelielu to iedzīvotāju daļu 30–34 gadu vecuma grupā, kas bija ieguvusi terciārā līmeņa izglītību. Tas vismaz daļēji var būt saistīts ar īpašo uzsvaru uz praksi šajās divās valstīs, sakarā ar ko daudzās darbvietās neprasa akadēmisko grādu kā tādu, bet gan profesionālo kvalifikāciju. Iedzīvotāju 30–34 gadu vecuma grupā ar terciārā līmeņa izglītību lielākais īpatsvars Vācijā reģistrēts Oberbayern (43,6 %), savukārt augstākais rādītājs Austrijā reģistrēts galvaspilsētas reģionā Wien (37,8 %).

ES 19 reģionos mazāk nekā vienai no piecām personām 30–34 gadu vecuma grupā bija terciārā līmeņa izglītība.

Daudzi reģioni, kuros terciārā līmeņa izglītības ieguve 30–34 gadus veco iedzīvotāju vidū bija salīdzinoši maz izplatīta, tika raksturoti kā reģioni, kuros reģiona tautsaimniecības struktūrā tradicionāli būtiska nozīme ir bijusi ieguves nozarei vai smagajai rūpniecībai (piemēram, lauksaimniecībai, izejvielu ieguvei vai dzelzs un tērauda rūpniecībai). ES 2012. gadā bija 19 NUTS 2. līmeņa reģioni, kur mazāk nekā viena no piecām personām 30–34 gadu vecuma grupā bija ieguvusi terciārā līmeņa izglītību. Seši no šiem reģioniem atradās Rumānijā, pieci Itālijas dienvidos, divi Bulgārijā un divi Grieķijā, kā arī pa vienam reģionam Čehijas Republikā, Slovākijā, Ungārijā un Austrijā. Tos galvenokārt raksturoja kā ekonomiski neattīstītus — 2011. gadā 15 šo reģionu vidējais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju bija mazāks nekā 75 % no vidējā rādītāja ES 28 dalībvalstīs; arī pārējos četros reģionos IKP uz vienu iedzīvotāju bija zemāks par vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs.

Gandrīz četri no pieciem reģioniem ES ziņoja, ka to 30–34 gadus veco iedzīvotāju īpatsvars ar terciārā līmeņa izglītību laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam bija palielinājies.

Šā raksta 6. kartē sniegta informācija par izmaiņām terciārās izglītības ieguvē šajā vecuma grupā (30–34 gadi), pamatojoties uz atšķirību analīzi laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam. Visās ES 28 dalībvalstīs 30–34 gadus veco personu īpatsvars ar terciārā līmeņa izglītību palielinājās par 3,6 procentpunktiem, sasniedzot 35,7 %; ja šāds izmaiņu temps saglabāsies, stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis panākt, ka vismaz 40 % ES iedzīvotāju 30–34 gadu vecuma grupā ir terciārā līmeņa izglītība, tiks sasniegts pirms 2020. gada.

Lielākajā daļā ES reģionu bija vērojama līdzīga tendence, proti, 30–34 gadus veco iedzīvotāju ar terciārā līmeņa izglītību īpatsvars palielinājās 205 no 263 NUTS 2. līmeņa reģioniem, par kuriem ir pieejami dati. Straujākais 30–34 gadus veco iedzīvotāju ar terciārā līmeņa izglītību īpatsvara pieaugums bija vērojams Grieķijas salu reģionā Notio Aigaio, kur tas laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam palielinājās par 17,1 procentpunktu. Pieaugums, kas izsakāms divciparu skaitļa procentpunktos, tika reģistrēts ne tikai Notio Aigaio, bet arī vēl 17 ES reģionos, tostarp septiņos Apvienotās Karalistes reģionos, trijos Polijas reģionos, divos reģionos Čehijas Republikā un divos — Francijā, kā arī pa vienam reģionam Portugālē, Slovākijā un Slovēnijā. Lielāko daļu reģionu ar strauju pieaugumu terciārās izglītības ieguvē Apvienotajā Karalistē jau iepriekš raksturoja augsts izglītības ieguves līmenis. Lielākajā daļā citu reģionu ārpus Apvienotās Karalistes, kuri ziņoja par strauju terciārās izglītības ieguves līmeņa pieaugumu, šis izglītības ieguves līmenis bija tuvāks vidējam līmenim ES 28 dalībvalstīs.

Iedzīvotāju 30–34 gadu vecuma grupā ar terciārā līmeņa izglītību īpatsvars samazinājās galvenokārt lauku reģionos vai bijušo rūpniecisko apgabalu centrālajās daļās.

Savukārt 57 NUTS 2. līmeņa reģionos laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam 30–34 gadus veco iedzīvotāju, kas ieguvuši terciārā līmeņa izglītību, īpatsvars samazinājās (par izmaiņām neziņoja Vācijas reģions Hannover). Pieļaujams, ka šāda samazinājuma iemesls ir tas, ka gados jauni absolventi pārceļas uz citiem reģioniem (iespējams, meklējot darbu) vai ka jaunieši pēc mācību iestādes absolvēšanas neatgriežas savā dzimtajā reģionā (tā vietā izvēloties iekārtoties uz dzīvi citā reģionā), vai vienkārši mazāks absolventu skaits. Daudzi no reģioniem, kuros reģistrēja 30–34 gadus vecu iedzīvotāju ar terciārā līmeņa izglītību īpatsvara samazinājumu, bija galvenokārt lauku reģioni vai reģioni, kuri vēsturiski specializējās vairākās tradicionālās smagās rūpniecības nozarēs. Lielākais terciārā līmeņa izglītības ieguves rādītāja samazinājums bija vērojams Francijas lauku reģionos Basse-Normandie un Auvergne, Nīderlandes provinces reģionā Zeeland, kā arī lielā mērā metropolītajā Apvienotās Karalistes reģionā Merseyside; šie reģioni bija vienīgie reģioni ES, kur laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam 30–34 gadus veco iedzīvotāju ar terciārā līmeņa izglītību īpatsvars samazinājās par vairāk nekā 10,0 procentpunktiem.

Mūžizglītība

7. karte. Personu 25–64 gadu vecuma grupā dalība izglītībā un apmācībā NUTS 2. līmeņa reģionos 2012. gadā (1)
(% no personām 25–64 gadu vecuma grupā. Avots: Eurostat (trng_lfse_04)

Stratēģiskas sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā mērķis ir atbalstīt izglītības un apmācības sistēmu turpmāku uzlabošanu ES dalībvalstīs, tostarp nodrošināt mūžizglītības iniciatīvas, kas piedāvā iespējas visiem sabiedrības locekļiem pilnībā izmantot savu potenciālu. Šajā regulējumā noteikts uzdevums panākt, ka līdz 2020. gadam vidēji vismaz 15 % pieaugušo 25–64 gadu vecuma grupā piedalās mūžizglītībā.

9,0 % ES iedzīvotāju 25–64 gadu vecuma grupā 2012. gadā piedalījās izglītībā vai apmācībā.

Atšķirībā no terciārās izglītības ieguves līmeņu analīzes rezultātiem, kas norādīja uz to, ka reģioni, kuros reģistrēts augstākais īpatsvars, bieži vien bija galvaspilsētu reģioni vai citi blīvi apdzīvoti reģioni, rādītāji par dalību izglītībā un apmācībā bija samērā līdzīgi atsevišķās ES dalībvalstīs, liekot domāt, ka šis rādītājs ir cieši saistīts ar valsts politiku, kā arī darba devēju un darbinieku attieksmi.

Šā raksta 7. kartē sniegta reģionālā informācija par to 25–64 gadus veco iedzīvotāju īpatsvaru, kas 2012. gadā piedalījās izglītībā un apmācībā; šie statistikas dati attiecas uz personām, kuras ziņoja, ka četru nedēļu periodā līdz apsekojumam, kura laikā tika iegūti dati, tās piedalījās jebkāda veida izglītībā vai apmācībā. Apkopotā informācija attiecas uz visu veidu izglītību un apmācību neatkarīgi no tā, vai izglītība un apmācība ir būtiska respondenta pašreizējai vai iespējamai darbvietai nākotnē. ES 28 dalībvalstīs 2012. gadā kopējais to 25–64 gadus veco iedzīvotāju īpatsvars, kuri piedalījās jebkāda veida izglītībā vai apmācībā, bija 9,0 %.

Dānijas reģioni ziņoja par augstākajiem rādītājiem attiecībā uz dalību izglītībā un apmācībā.

ES bija 18 NUTS 2. līmeņa reģioni (no pavisam 266 reģioniem, par kuriem ir pieejami dati), kur 20,0 % vai vairāk iedzīvotāju 25–64 gadu vecuma grupā 2012. gadā bija piedalījušies izglītībā vai apmācībā. Skalas augšgalā bija četri no pieciem Dānijas NUTS 2. līmeņa reģioniem, savukārt piektajā reģionā bija reģistrēts astotais augstākais dalības līmenis. To 25–64 gadus veco personu īpatsvars Dānijas reģionos, kuras piedalījās izglītībā vai apmācībā, bija robežās no 27,8 % līdz 35,4 %; augstākais dalības līmenis bija reģistrēts galvaspilsētas reģionā Hovedstaden. Augsta ieinteresētība piedalīties izglītībā un apmācībā bija vērojama ne tikai Dānijas reģionos, bet arī kaimiņos esošajās ziemeļu dalībvalstīs Somijā un Zviedrijā, kur bija vēl 13 reģioni, kuros vismaz viena piektdaļa iedzīvotāju 25–64 gadu vecuma grupā 2012. gadā bija piedalījusies izglītībā vai apmācībā. Nākamie augstākie dalības rādītāji — nedaudz zem 20 % līmeņa — galvenokārt tika reģistrēti Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē (taču rādītāji bija zemāki Northern Ireland reģionā), kā arī Austrijas reģionā Wien un Slovēnijas reģionā Zahodna Slovenija.

ES 28 dalībvalstīs bija 58 reģioni, kur mazāk nekā 5,0 % iedzīvotāju 25–64 gadu vecuma grupā 2012. gadā piedalījās izglītībā un apmācībā. Šie reģioni galvenokārt atradās Bulgārijā, Grieķijā, Horvātijā, Ungārijā un Rumānijā — šajās valstīs visos reģionos reģistrētais rādītājs bija zemāks par 5,0 %; visi reģioni Slovākijā, izņemot galvaspilsētas reģionu Bratislavský kraj, kā arī visi Polijas reģioni, izņemot trīs, arī ziņoja, ka mazāk nekā 5,0 % no visiem 25–64 gadus vecajiem iedzīvotājiem piedalījās izglītībā vai apmācībā. Zemākais dalības līmenis (0,9 %) tika reģistrēts Bulgārijas reģionā Severen tsentralen.

RYB glass.png
Uzmanības centrā reģioni:


Hovedstaden (DK01), Dānija

Kopenhāgenas IT universitāte
Dānijas galvaspilsētas reģions bija ES 28 dalībvalstu reģions, kurā reģistrēts augstākais to 25–64 gadus veco iedzīvotāju īpatsvars, kuri piedalās izglītībā un apmācībā (35,4 % 2012. gadā); šis rādītājs bija gandrīz četras reizes lielāks par vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs (9,0 %).
Arī pārējos četros NUTS 2. līmeņa reģionos Dānijā bija vērojams ļoti augsts līmenis dalībai mūžizglītībā — šie reģioni bija to 10 ES reģionu starpā, kuros šis rādītājs bija augstākais.
© Foto: Kopenhāgenas IT universitāte

Datu avoti un pieejamība

Tā kā katrā valstī ir atšķirīga izglītības sistēmas struktūra, datu salīdzināmības priekšnosacījums ir sistēma reģionālo, valstu un starptautisko izglītības statistikas datu un rādītāju apkopošanai, vākšanai un publiskošanai. Starptautiskā standartizētā izglītības klasifikācija (ISCED) nodrošina pamatu izglītības datu vākšanai. Tā klasificē visas izglītības programmas pēc izglītības jomas un līmeņa un ietver standarta jēdzienus un definīcijas. ISCED-97 ir versija, ko ieviesa 1997. gadā un ko izmanto šajā rakstā sniegtajiem statistikas datiem. Pilnīgs apraksts ir pieejams Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Statistikas institūta (UIS) tīmekļa vietne (angļu val.). ISCED-97 nošķirti septiņi izglītības līmeņi:

  • pirmsskolas izglītība (0. līmenis);
  • pamatizglītības 1. posms (1. līmenis);
  • pamatizglītības 2. posms (2. līmenis), vidējās izglītības pakāpe (3. līmenis);
  • pēcvidējā neterciārā izglītība (4. līmenis);
  • terciārā izglītība (1. posms) (5. līmenis) un terciārā izglītība (2. posms) (6. līmenis).

ISCED pārskatīšana tika sākta 2009. gadā, un 2011. gada novembrī pārstrādāto klasifikāciju (ISCED 2011 (angļu val.)) pieņēma UNESCO Ģenerālajā konferencē. Paredzams, ka pirmos statistikas datus, kas būs balstīti uz ISCED 2011, publicēs 2015. gadā.

Ievērojamu daļu statistikas datu par izglītību Eiropā apkopo kā daļu no pasākuma, ko kopīgi pārvalda UNESCO Statistikas institūts (UNESCO UIS), Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) un Eurostat (bieži dēvētā par UOE datu vākšanu).

Administratīvos datus vāc katru gadu un attiecina uz akadēmiskajiem gadiem, piemēram, dati par 2012. gadu aptver 2011./2012. akadēmisko gadu.

Statistiku par personām, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, un par terciārās izglītības ieguvi vāc, izmantojot ES darbaspēka apsekojumu, kas ir vēl viens būtisks statistikas datu par izglītību Eiropā avots.

Indikators definīcijas

Statistika par to četrgadīgo bērnu īpatsvaru, kas uzņemti pirmsskolas izglītības un pamatizglītības iestādēs, aptver iestādes, kuras nodrošina uz izglītību vērstu mazu bērnu aprūpi. Šādu iestāžu darbiniekiem jābūt īpašām kvalifikācijām izglītībā. Tādējādi ir izslēgti dienas bērnudārzi, rotaļu grupas un dienas aprūpes centri, kuru darbiniekiem nav jābūt kvalifikācijai izglītības jomā.

Personu, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, rādītājs atspoguļo to personu īpatsvaru 18–24 gadu vecuma grupā, kuras pabeigušas tikai pamatizglītības 2. posmu (ISCED 0., 1., 2. vai 3.c līmenis) un kuras nav iesaistījušās turpmākā izglītībā un apmācībā.

Statistika par uzņemšanu terciārā līmeņa izglītībā attiecas uz personām, kuras piedalās ISCED 5. vai 6.  līmeņa izglītības programmās. Terciārā līmeņa programmas ISCED 5. līmenī var būt akadēmiskās programmas (lielākoties teorētiskas) vai profesionālās programmas (tās parasti ir īsākas un paredzētas tieši studentu sagatavošanai darba tirgum). Otrā posma terciārās izglītības programmas (ISCED 6. līmenis) attiecas uz terciārajām studijām, kas ļauj iegūt augstāka līmeņa kvalifikāciju pētniecībā (filosofijas doktora vai doktora grādu). Ņemiet vērā, ka 4. karte apvieno divus atšķirīgus jēdzienus, proti, skaitītāju, kura pamatā ir studentu skaits, ko reģistrējusi izglītības iestāde, kurā šie studenti ir uzņemti, un saucēju, kas balstās uz iedzīvotāju skaita statistikas datiem, kuri reģistrēti saskaņā ar dzīvesvietu. Tādējādi pētījuma reģions ne vienmēr atbilst dzīvesvietas reģionam. Turklāt studentu skaits var ietvert arī personas, kas nav reģistrētas iedzīvotāju reģistrā (piemēram, pagaidu ārvalstu studenti). Tādēļ ir iespējams, ka reģiona rādītāji par studentiem, kuri apmeklē terciārās izglītības iestādes, pārsniedz 100 % no iedzīvotāju skaita (konkrētā vecuma grupā), jo īpaši, ja vērojams augsts studentu mobilitātes līmenis.

Izglītības ieguvi definē kā to konkrētas vecuma grupas cilvēku īpatsvaru, kas ieguvuši attiecīgu izglītības līmeni. Terciārā līmeņa izglītības ieguves noteikšanā izmanto 30–34 gadus vecu iedzīvotāju grupu, jo šis vecums parasti iekļaujas pirmo piecu gadu laikposmā, kad lielākā daļa studentu jau ir pabeiguši studijas.

Mūžizglītība attiecas uz zināšanu ieguvi personīgu vai profesionālu iemeslu dēļ ar vispārēju mērķi uzlabot zināšanas, prasmes un spējas. Mūžizglītības statistika attiecas uz tām personām 25–64 gadu vecuma grupā, kuras ziņojušas, ka ir ieguvušas izglītību vai apmācību četru nedēļu laikposmā pirms darbaspēka apsekojuma; šos skaitļus dala ar kopējo iedzīvotāju skaitu attiecīgajā vecuma grupā. Apkopotā informācija attiecas uz visu veidu izglītību un apmācību neatkarīgi no tā, vai izglītība un apmācība ir būtiskas respondenta pašreizējai vai iespējamai darbvietai nākotnē.

Konteksts

Katra ES dalībvalsts ir lielā mērā atbildīga par savu izglītības un mācību sistēmu un savu mācību programmu (curricula) saturu. ES atbalsta dalībvalstu pasākumus un palīdz tām risināt kopīgas problēmas, izmantojot tā saukto atvērto koordinācijas metodi. ES nodrošina politikas forumu aktuālu jautājumu apspriešanai (piemēram, sabiedrības novecošana, prasmju trūkums vai globālā konkurence), nodrošinot dalībvalstīm iespēju apmainīties ar paraugpraksi un dalīt informācijas vākšanas slogu.

Izglītības iespējas visiem

No agrīnas bērnības…

Eiropas Komisija 2011. gada februārī pieņēma paziņojumu “Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe. Kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei” (COM(2011) 66). Paziņojumā noteikts, ka agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe ir izšķiroši svarīgs sekmīgas mūžizglītības, sociālās integrācijas, personīgās izaugsmes un turpmākas nodarbinātības pamats un ka agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe ir arī īpaši lietderīga nelabvēlīgos apstākļos esošām personām un var palīdzēt bērniem pārvarēt nabadzību un disfunkcionālus apstākļus ģimenē.

… personas, kas priekšlaicīgi pārtrauc izglītību un apmācību, …

Aptuveni viens no septiņiem bērniem priekšlaicīgi pārtrauc izglītību vai apmācību, un tas var ietekmēt personību, sabiedrību un ekonomiku. Eiropas Komisija 2011. gada janvārī pieņēma paziņojumu “Priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršana — būtisks ieguldījums stratēģijā Eiropa 2020” (COM(2011) 18). Paziņojumā izklāstīti iemesli, kādēļ skolēni nolemj priekšlaicīgi pārtraukt izglītību un apmācību, un sniegts pārskats par esošajiem un plānotajiem pasākumiem šo problēmu risināšanai ES.

… līdz gados vecākiem studentiem.

Lielākā daļa eiropiešu izglītojas ievērojami ilgāk, nekā to prasa likumā paredzētās minimālās prasības. Par to liecina eiropiešu izvēle uzsākt mācības augstākajā izglītībā, kā arī viņu aktīvāka dalība mūžizglītības iniciatīvās, piemēram, gados vecāku (pieaugušu) studentu atgriešanās izglītībā — bieži vien, lai atkārtotu zināšanas vai sagatavotos karjeras maiņai. Iespējas, ko ES saviem iedzīvotājiem nodrošina saistībā ar dzīvi, izglītību un darbu citās valstīs, var sniegt būtisku ieguldījumu izpratnē par pārrobežu kultūrām un personību attīstībā, kas savukārt var palīdzēt uzlabot ES ekonomikas rādītājus.


RYB info.png
Izglītība — stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķis


Izglītība ir viens no pieciem pamatmērķiem izaugsmes stratēģijā “Eiropa 2020”. Divi rādītāji, kas minēti šajā rakstā un attiecas uz reģionālo līmeni, ir mērķi, ko izmanto, lai uzraudzītu ES progresu virzībā uz gudru, ilgtspējīgu un integrējošu ekonomiku. Šie mērķi noteikti ES līmenī un paredz, ka:

  • personu, kas priekšlaicīgi pārtrauc izglītību un apmācību, īpatsvars līdz 2020. gadam jāsamazina zem 10 % robežas un
  • vismaz 40 % cilvēku 30–34 gadu vecuma grupā līdz 2020. gadam jāiegūst terciārā līmeņa vai līdzvērtīga izglītība.

Jāņem vērā, ka, lai gan abi šie mērķi ir noteikti visā ES, tie konkrēti neattiecas uz valsts vai reģionālo līmeni. Ikviens stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis patiešām ir iekļauts valstu (un reizēm arī reģionālajos) mērķos, kuri atspoguļo atšķirīgās situācijas un apstākļus katrā dalībvalstī. Attiecībā uz personām, kas priekšlaicīgi pārtrauc izglītību un apmācību, noteiktie valstu mērķi ir no tikai 4,5 % Polijā līdz pat 16 % Itālijā.

Jaunatne kustībā ir viena no septiņām stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvām. Tā ir visaptverošs politikas iniciatīvu kopums izglītības un nodarbinātības jomā jauniešiem, un to sāka īstenot 2010. gadā. Tās mērķis ir uzlabot jauniešu izglītības un nodarbinātības iespējas ES, mazināt augsto jauniešu bezdarbu un paaugstināt jauniešu nodarbinātības līmeni:

  • panākot, ka izglītība un apmācība ir lielākā mērā atbilstīgas jauniešu vajadzībām;
  • aicinot jauniešus aktīvāk izmantot ES piešķīrumus, lai iegūtu izglītību vai apmācību citā valstī;
  • rosinot ES dalībvalstis īstenot pasākumus, lai vienkāršotu pāreju no izglītības uz darba dzīvi.

Lai iegūtu plašāku informāciju, sk. šeit: Eiropa 2020.


”Izglītība un apmācība 2020” (IA 2020)

Komisijas paziņojumu “Atjaunināta stratēģiskā sistēma Eiropas sadarbībai izglītības un apmācību jomā” (zināma kā IA 2020) pieņēma 2009. gada maijā, un tajā izklāstīti četri stratēģiskie mērķi attiecībā uz izglītību un apmācību ES:

  • padarīt mūžizglītību un mobilitāti par realitāti;
  • uzlabot izglītības un apmācības kvalitāti un efektivitāti;
  • veicināt taisnīgumu, sociālo kohēziju un pilsonisko aktivitāti; un
  • sekmēt radošumu un inovāciju visos izglītības un apmācības līmeņos.


RYB info.png
Erasmus+ — ES programma izglītībai, apmācībai, jauniešiem un sportam līdz šīs desmitgades beigām


Erasmus+ ir ES programma, kas izveidota, lai uzlabotu prasmes un piemērotību darba tirgum, kā arī modernizētu izglītību, apmācību un jauniešu darbu; programma atbalsta arī sportu (gan vietējos projektus, gan arī pārrobežu problēmu risināšanu, piemēram, tādu problēmu kā spēļu rezultātu pasūtīšana vai rasisms). Programma izveidota, lai piedāvātu jaunu pieeju mūsdienīgas un dinamiskas izglītības nozares attīstībai, kas sekmē saikni starp formālo izglītību, ikdienēju mācīšanos un neformālo izglītību, kā arī partnerības izglītības un darba vides starpā. Erasmus+ programma turpināsies septiņus gadus (2014.–2020. gads), un tās budžets ir EUR 14,7 miljardi. Budžets tiks sadalīts šādām programmām:

  • izglītība un apmācība (77,5 %);
  • jaunatne (10 %);
  • studentu kreditēšana (3,5 %);
  • valstu aģentūras (3,4 %);
  • administratīvās izmaksas (1,9 %);
  • Jean Monnet (1,9 %) — programma, kuras mērķis ir sekmēt izglītošanu, pētniecību un refleksiju Eiropas integrācijas studijās augstākās izglītības iestādēs;
  • sports (1,8 %);

Erasmus+ programma ir cieši saistīta ar politikas mērķiem, kas izklāstīti “IA 2020” un stratēģijas “Eiropa 2020” iniciatīvās. Programmai jāpiedāvā iespēja piedalīties vairāk nekā četriem miljoniem eiropiešu un aptuveni 125 000 dažādām izglītības iestādēm, nodrošinot ka:

  • divi miljoni augstākās izglītības studentu gūst izglītību un apmācību ārvalstīs;
  • 650 000 arodizglītības studentu daļu izglītības un apmācības laika pavada ārvalstīs;
  • 500 000 jauniešu var veikt brīvprātīgo darbu ārvalstīs un piedalīties jauniešu apmaiņā;
  • 200 000 maģistrantūras studentu var izmantot jaunu kreditēšanas sistēmu un vairāk nekā 25 000 stipendiju kopīgo maģistra grādu ieguvei;
  • 800 000 lektoru, skolotāju, mācībspēku, izglītības darbinieku un personu, kas strādā ar jauniešiem, var mācīt vai mācīties ārvalstīs.

Lai sasniegtu minētos mērķus, “IA 2020” noteiktas vairākas pamatdarbības, attiecībā uz kurām veic regulāru statistisko novērošanu un ziņošanu, tostarp šādi mērķi, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam:

  • vismaz 95 % bērnu vecumā no četriem gadiem līdz vecumam, kad sāk obligāto pamatizglītību, būtu jāiesaistās pirmsskolas izglītībā;
  • to 15 gadus veco jauniešu īpatsvaram, kuriem ir nepietiekamas prasmes lasīšanā, matemātikā un zinātnēs, jābūt mazākam par 15 %;
  • to personu īpatsvaram, kas priekšlaicīgi pārtrauc izglītību un apmācību personas, kas priekšlaicīgi pārtrauc izglītību un apmācību, jābūt mazākam par 10 %;
  • to 30–34 gadus vecu personu īpatsvaram, kas ieguvušas terciāro izglītību, jābūt vismaz 40 %;
  • vidēji vismaz 15 % pieaugušo 25–64 gadu vecuma grupā būtu jāpiedalās mūžizglītībā.

Vēl divus mērķus, kas attiecas uz mācību mobilitāti (arī jāsasniedz līdz 2020. gadam), pieņēma 2011. gada novembrī, un 2012. gada maijā tika noteikts vēl viens mērķis par piemērotību darba tirgum, proti:

  • vidēji vismaz 20 % augstākās izglītības iestāžu absolventu, gūstot izglītību vai apmācību (tostarp izejot mācību praksi) saistībā ar augstākās izglītības ieguvi, būtu bijis jāpavada ārvalstīs noteikts laikposms, kas atbilst vismaz 15 kredītpunktiem Eiropas kredītpunktu pārneses un uzkrāšanas sistēma (ECTS) (angļu val.) vai ilgst vismaz trīs mēnešus;
  • vidēji vismaz 6 % 18–34 gadus veco personu ar sākotnējās profesionālās izglītības un apmācības kvalifikāciju vismaz divas nedēļas no sākotnējā profesionālā izglītība un apmācība (PIA) studiju vai apmācības perioda (tostarp prakses) būtu bijis jāpavada ārvalstīs;
  • nodarbināto absolventu īpatsvaram (20–34 gadus veco iedzīvotāju grupā), kuri pabeiguši izglītību un apmācību ne vairāk kā trīs gadus pirms pārskata gada, jābūt vismaz 82 %.

Eiropas Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāts 2013. gadā publicēja 2013. gada ziņojumu par izglītību un apmācību (šīs ikgadējās publikācijas otro izdevumu). Tajā analizēts panāktais progress virzībā uz pamatmērķi, kas attiecas uz izglītības un apmācības priekšlaicīgu pārtraukšanu un terciārās izglītības ieguvi un kas noteikts stratēģijā “Eiropa 2020”. Lai gan ziņojumā bija atzīts, ka mērķa pirmā daļa ir sasniedzama, proti, ka to personu īpatsvaram, kas priekšlaicīgi pārtrauc izglītību un apmācību, līdz 2020. gadam būtu jāsamazinās zem 10 %, tajā arī apstiprināts, ka aptuveni 5,5 miljoni skolēnu un studentu ES joprojām priekšlaicīgi pārtrauc izglītību un apmācību. Ziņojumā arī konstatēts, ka ES “tiek panākts vērā ņemams progress virzībā uz mērķi paaugstināt terciārās izglītības ieguves līmeni līdz 40 %” (arī šis mērķis jāsasniedz līdz 2020. gadam). Ziņojumā secināts arī, ka ES izglītības un apmācību sistēmas nonāca grūtībās publisko finanšu konsolidācijas un jauniešu bezdarba līmeņa dēļ, turklāt ziņojumā uzsvērta nepieciešamība radīt ciešāku saikni starp darba vidi un izglītību.

RYB info.png
Izglītība un apmācība — kohēzijas politikas finansējums


Reģionālās politikas iniciatīvas izglītības un apmācības jomā vērstas uz to, lai tiktu pilnveidotas prasmes un talanti, ko uzskata par izšķirošiem aspektiem, lai nodrošinātu Eiropas ilgtermiņa konkurētspēju un tās sociālo kohēziju. Prioritārās darbības cilvēkkapitāla jomā lielākoties finansē no Eiropas Sociālā fonda (ESF), savukārt Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) atbalsta ieguldījumus izglītības infrastruktūrā.

ESF finansē reģionālās iniciatīvas, kas izstrādātas, lai nodrošinātu, ka jaunieši pabeidz izglītību un iegūst prasmes, kas padara viņus piemērotākus darba tirgum; to panāk, samazinot apmācību priekšlaicīgi pārtraukušo personu skaitu, mudinot jauniešus palikt skolā un nodrošinot labāku piekļuvi izglītībai (piemēram, nelabvēlīgākā situācijā esošo grupu un minoritāšu vidū), tādējādi uzlabojot profesionālās un terciārās izglītības iespējas. Tā kā sagaidāms, ka augsti kvalificētu darbvietu īpatsvars ES ekonomikā pieaugs, arvien vairāk būs nepieciešami cilvēki ar terciārā līmeņa izglītību.

ESF finansē programmas terciārās izglītības jomā, kā arī atbalsta partnerības ar nozarēm, lai veidotu ciešāku saikni starp apmācības pakalpojumu sniedzējiem un uzņēmumiem nolūkā panākt, ka mācītās prasmes atbilst tām, kas nepieciešamas uzņēmumiem, veicinot tādu apmācības un mūžizglītības kultūru, kurai būtu jānodrošina ieguvumi gan darbiniekiem, gan arī darba devējiem, palīdzot cilvēkiem veidot karjeru, sagatavoties darba maiņai, kā arī atgriezties darba tirgū, ja viņi ir bez darba.

Izglītība un apmācība atzītas par nozīmīgiem instrumentiem reģionālajā attīstībā, un tās atbalsta no kohēzijas politikas finansējuma, galvenokārt ar ESF un ERAF fondu starpniecību. Tika novērtēts, ka ES ieguldījumi, piešķirot kohēzijas politikas finansējumu cilvēkkapitāla pilnveidošanai, kā arī izglītībai un apmācībai laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam, sasniedza EUR 33 383 miljonus, kas bija 9,7 % no kopējā ES kohēzijas budžeta šajā periodā. Lielākā daļa finansējuma tika novirzīta apmācības un izglītības programmām, jo šīm darbībām atvēlētais finansējums bija 3,6 reizes lielāks par finansējumu izglītības infrastruktūras pilnveidošanai.

Lai iegūtu plašāku informāciju, sk. šeit: Kohēzijas politika izglītībai un apmācībai (angļu val.).

Skatīt arī

Papildu informācija no Eurostat

Publikācijas

Galvenās tabulas

Reģionālā izglītības statistika (t_reg_educ)
Izglītība (t_educ)
ES reģions (t_educ_regio)
Izglītības ieguve, rezultāti un ieguvumi no izglītības (t_edat)
Terciārās izglītības ieguve pēc dzimuma, vecuma grupas “30–34 gadi” un NUTS 1. līmeņa reģioniem (tgs00105)
Personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un apmācību, pēc dzimuma un NUTS 1. līmeņa reģioniem (tgs00106)

Datubāze

Reģionālā izglītības statistika (reg_educ)
Izglītība (educ)
ES reģions (educ_regio)
Izglītības ieguve un izglītības rezultāti (edat)
Izglītības ieguves līmenis — galvenie rādītāji (edatm)
Personas pēc iegūtās izglītības līmeņa — reģionālie dati (edatm2)

Īpaša sadaļa

Metodika / Metadati

Izejas dati diagrammām un kartēm (MS Excel)

Ārējas saites


Apskates