Reģionālie izglītības statistikas dati

No ''Statistics Explained''

2012. Gada februāra dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze.

Izglītībai, Profesionālajai apmācībai un mūžizglītībai ir ļoti būtiska nozīme Eiropas Savienības (ES) ekonomikas un sociālajās stratēģijās. Šajā rakstā ir atspoguļoti Eurostat reģionālie izglītības statistikas dati un ietverta informācija par uzņemšanu, izglītības apguvi un dalību izglītībā. Šos rādītājus var izmantot, lai novērtētu reģionālo progresu saistībā ar dažādiem noteiktiem mērķiem. Izglītība patiešām ir viens no pieciem galvenajiem pīlāriem, kas ir Eiropas izaugsmes stratēģijas „Eiropa 2020” pamatā.

1. karte. Četrgadīgu bērnu dalības rādītāji pirmsskolas un sākumskolas izglītībā (ISCED 0 un 1. līmenis) NUTS 2. līmeņa reģionos 2010. gadā (1)
(% no četrgadīgiem bērniem)
Avots: Eurostat (educ_regind)

2. karte. Septiņpadsmit gadus veci jaunieši visos izglītības līmeņos (ISCED 0–6. līmenis) NUTS 2. līmeņa reģionos 2010. gadā (1)
(% no 17 gadus veciem jauniešiem)
Avots: Eurostat (educ_regind)

3. karte. Personas, kas priekšlaicīgi pameta izglītību un apmācību NUTS 1. līmeņa reģionos 2010. gadā (1)
(% no 18–24 gadus veciem jauniešiem)
Avots: Eurostat (edat_lfse_16)

4. karte. Kopējais studentu skaits augstākajā izglītībā (ISCED 5. un 6. līmenis) kā procentuālais īpatsvars no 20–24 gadus veco iedzīvotāju skaita NUTS 2. līmeņa reģionos 2010. gadā (1)
(%)
Avots: Eurostat (educ_regind)

5. karte. Personas vecumā no 30 līdz 34 gadiem ar iegūtu augstāko izglītību (ISCED 5. un 6. līmenis) NUTS 1. līmeņa reģionos 2010. gadā (1)
(% no 30–34 gadus vecām personām)
Avots: Eurostat (edat_lfse_12)

6. karte. Personas vecumā no 25 līdz 64 gadiem ar iegūtu augstāko izglītību (ISCED 5. un 6. līmenis) NUTS 2. līmeņa reģionos 2010. gadā (1)
(% no 25–64 gadus vecām personām)
Avots: Eurostat (edat_lfse_11)

Galvenie statistikas rezultāti

ES 27 dalībvalstu dati par 2009. gadu rāda, ka parastajā izglītības sistēmā, kas ietver visus izglītības līmeņus no sākumskolas izglītības līdz pēcdiploma studijām (izņemot pirmsskolas izglītību), uzņēma aptuveni 93 miljonus personu. Papildu 14,6 miljonus skolēnu ES 27 dalībvalstīs uzņēma pirmsskolas izglītībā.

Četrgadīgu bērnu dalība izglītībā

Dalībvalstīs ir noteikts atšķirīgs likumīgais vecums, kad bērnam ir jāuzsāk dalība izglītībā. Ziemeļīrijā (Apvienotā Karaliste) obligātā izglītība sākas 4 gadu vecumā, savukārt citos ES reģionos tā sākas 5–7 gadu vecumā. Lielākajā daļā ES dalībvalstu uzņemšana pirmsskolas izglītībā parasti ir brīvprātīga.

Stratēģijā „Eiropa 2020” ir uzsvērts, ka būtu jāpaaugstina gados jaunu bērnu dalības rādītāji sagatavošanā obligātās izglītības uzsākšanai. Viens no tās pamatmērķiem ir palielināt pirmsskolas izglītībā iesaistīto bērnu daļu vismaz līdz 95 % līdz 2020. gadam.

Šā raksta 1. Karte rāda, ka 2009. gadā ES 27 dalībvalstīs 90,5 % no četrgadīgiem bērniem piedalījās pirmsskolas vai sākumskolas izglītībā. ES bija 48 reģioni, kas ziņoja, ka vairāk nekā 99 % no četrgadīgiem bērniem apmeklēja pirmsskolas vai sākumskolas izglītības iestādi 2010. gadā. Lielākā daļa no tiem atradās Francijā (18 NUTS 2. līmeņa reģioni), Spānijā (11 reģioni), Apvienotajā Karalistē (7 NUTS 1. līmeņa reģioni), Beļģijā (5 reģioni) un Itālijā (4 reģioni); šo robežvērtību pārsniedza arī Nīderlande (valsts līmenī) un pa vienam reģionam Dānijā un Austrijā. Četrgadīgu bērnu dalības rādītāji izglītībā bija vispārēji augsti Beļģijā, Dānijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Luksemburgā, Ungārijā, Maltā, Nīderlandē, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē (izņemot Skotiju), kā arī Islandē un Norvēģijā. Savukārt Grieķija, Īrija un lielākā daļa reģionu Polijā un Somijā ziņoja, ka tika uzņemti mazāk par 70 % no četrgadīgiem bērniem. Tā tas bija arī Šveicē, Horvātijā, bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, kā arī visos Turcijas reģionos.

Septiņpadsmit gadus veci jaunieši izglītībā

Septiņpadsmit gadus vecu jauniešu skaits izglītībā (visos līmeņos) ES 27 dalībvalstīs 2009. gadā bija 5,2 miljoni, kas atbilst 88,3 % no visiem 17 gadus vecajiem iedzīvotājiem. Septiņpadsmit gadi ir svarīgs vecums, jo nereti tieši tad jauniešiem ir jāizdara izvēle, vai turpināt izglītību kādā apmācības jomā vai meklēt darbu. Septiņpadsmit gadus vecu jauniešu skaits izglītībā attiecībā pret 17 gadus veciem iedzīvotājiem pārsniedza 80 % lielākajā daļā ES reģionu un arī ārpuskopienas valstīs, kā parādīts 2. kartē. Tas nozīmē, ka kaut kāda iemesla dēļ daudzi jaunieši šajā vecumā turpina dalību izglītības sistēmā pat pēc obligātā skolas vecuma pārsniegšanas. Vairākos reģionos 17 gadus vecu jauniešu skaits izglītībā bija augstāks par 17 gadus vecu iedzīvotāju skaitu šajā reģionā. Citu iemeslu starpā tas tā var būt tādēļ, ka jaunieši, kas dzīvo vienā reģionā, šķērso robežas, lai apmeklētu kādu skolu citā reģionā (vai valstī), kura nodrošina konkrētu kursu vai apmācību.

ES bija 23 reģioni, kuros mazāk nekā četri no pieciem 17 gadus veciem jauniešiem turpināja izglītību 2010. gadā. Vairāki no tiem atradās Eiropas austrumos, proti, 7 Rumānijā un 2 Bulgārijā, turklāt samērā zemi rādītāji tika reģistrēti arī salu reģionos Illes Balears (Spānija), Maltā un Açores (Portugāle). Zemus rādītājus konstatēja arī 4 reģionos Itālijas ziemeļos (autonomās provinces Bolzano/Bozen un Trento, kā arī Lombardia un Valle d'Aosta/Vallée d'Aoste) un trijos NUTS 1. līmeņa reģionos Apvienotajā Karalistē (East Midlands, Yorkshire un Humber, kā arī Wales). Vēl 4 citas valstis ziņoja par vienu reģionu, kurā mazāk par 80 % no 17 gadus veciem jauniešiem turpina izglītību. Tie bija Province/Provincie Vlaams-Brabant Beļģijā (2007. gads), Strední Cechy Čehijas Republikā, Guyane Francijā un Niederösterreich Austrijā. Ņemiet vērā, ka daži jaunieši, kas dzīvo kādā konkrētā reģionā, var izvēlēties vai arī viņiem var nākties ceļot uz citu reģionu (vai valsti, kā tas ir Maltas gadījumā), lai turpinātu izglītību.

Personas, kas priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību

Rādītājs, kas ietver informāciju par personām, kas priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību, atspoguļo 18–24 gadus vecu jauniešu procentuālo īpatsvaru, kuri nav pabeiguši vairāk par vidējās izglītības pirmo posmu un kuri nav iesaistījušies turpmākā izglītībā vai apmācībā. Apmēram 14,1 % no 18–24 gadus veciem jauniešiem ES 27 dalībvalstīs 2010. gadā tika klasificēti kā personas, kas priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību, un no tiem vairāk bija vīriešu (16 %) salīdzinājumā ar sievietēm (12,1 %).

Raksta 3. Karte rāda, ka personu, kas priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību, īpatsvars 2010. gadā starp dalībvalstīm būtiski atšķīrās. Bija 26 NUTS 1. līmeņa reģioni, kuros 10 % vai vēl mazāka daļa iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 24 gadiem tika atzīti par personām, kas priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību. Tādējādi šie reģioni jau bija sasnieguši vienu no stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktajiem mērķiem. Šie reģioni atradās 15 dažādās dalībvalstīs, tostarp Čehijas Republikā, Lietuvā, Luksemburgā, Slovēnijā un Slovākijā (kas visas ir viens NUTS 1. līmeņa reģions). Lielākais skaits reģionu atradās Polijā (visi 6 Polijas reģioni), Vācijā (3 reģioni) un Austrijā (visi 3 Austrijas reģioni), Francijā un Zviedrijā (pa 2 reģioniem katrā). Zemākais personu, kas priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību, rādītājs tika konstatēts Poludniowy reģionā (Polijā), proti, 3,8 %.

Četrpadsmit NUTS 1. līmeņa reģionos personas, kas priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību, veidoja vairāk nekā 20 % no iedzīvotājiem 18–24 gadu vecumā. Šie reģioni atradās 6 dažādās dalībvalstīs un galvenokārt Eiropas dienvidos, proti, 6 no 7 Spānijas reģioniem, visi 3 Portugāles reģioni, 2 reģioni Itālijas dienvidos un pa 1 reģionam Grieķijā, Maltā (visa valsts ir NUTS 1. līmeņa reģions) un Rumānijā. Augstākais personu, kas priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību, rādītājs tika reģistrēts trīs salu reģionos, proti, Portugāles salu reģionos Açores un Madeira, kā arī Maltā. Ņemiet vērā, ka jaunieši, kas oficiāli dzīvo savu vecāku adresē kādā no šo salu reģioniem, iespējams, studē izglītības kursu iekšzemē vai citā valstī, tādējādi šis rādītājs ir jāinterpretē uzmanīgi, ja liels skaits studentu pamet reģionu, lai studētu citur.

Studenti augstākajā izglītībā

Augstākā izglītība ir izglītības līmenis, ko piedāvā universitātes, profesionālās universitātes, tehnoloģiju institūti un citas iestādes, kuras piešķir akadēmiskos grādus vai profesionālos diplomus. Studentu skaits, ko 2009. gadā (2008./2009. akadēmiskais gads) uzņēma augstākās izglītības iestādēs ES 27 dalībvalstīs, bija 19,5 miljoni. Tas veido 61,3 % no visām personām 20–24 gadu vecumā.

Šā raksta 4. kartē ir parādīts studentu skaits, kas uzņemti augstākās izglītības iestādēs katrā reģionā, attiecībā pret reģiona iedzīvotāju skaitu 20–24 gadu vecumā. Tas ļauj izvērtēt, cik pievilcīgs ir attiecīgais reģions augstākās izglītības studentiem. Ņemiet vērā, ka daži studenti, iespējams, nebija tā reģiona iedzīvotāji, kurā viņi studēja. Tādēļ ir daži reģioni, kuriem konstatēti ļoti augsti rādītāji (it sevišķi tie, kas pārsniedz 100 %), jo tajos atrodas lielas universitātes vai citas augstākās izglītības iestādes, un šie augstie rādītāji atspoguļo to, ka tās piesaista ievērojamu skaitu studentu no apgabaliem ārpus šī reģiona. Ņemiet vērā arī to, ka, veicinot izglītību un apmācību visai sabiedrībai, augstākās izglītības studenti aizvien vairāk neietilpst tradicionālajā 20–24 gadu vecuma grupā (ko izmanto kā šā rādītāja saucēju).

Desmit no 15 reģioniem, kas 2010. gadā ziņoja par lielāku augstākās izglītības studentu skaitu nekā to iedzīvotāju skaits 20–24 gadu vecumā, bija galvaspilsētu reģioni, proti, Bucuresti – Ilfov (Rumānija), Praha (Čehijas Republika), Bratislavský kraj (Slovākija), Wien (Austrija), Zahodna Slovenija (Slovēnija), Région de Bruxelles-Capitale/Brussels Hoofdstedelijk Gewest (Beļģija, 2008. gada dati), Mazowieckie (Polija), Attiki (Grieķija), Közép-Magyarország (Ungārija) un Lisboa (Portugāle). Viens no citiem 5 reģioniem, kur augstākās izglītības studentu skaits bija lielāks par iedzīvotāju skaitu 20–24 gadu vecumā, bija Beļģijā, savukārt pārējie četri atradās Grieķijā. Šo 4 Grieķijas reģionu augstākās izglītības studentu skaita rādītājs attiecībā pret iedzīvotāju skaitu 20–24 gadu vecumā bija augstāks par galvaspilsētas reģiona Attiki rādītāju. Par lielāko augstākās izglītības studentu koncentrāciju ziņoja galvaspilsētu reģioni Bulgārijā, Dānijā, Īrijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Somijā un Apvienotajā Karalistē, lai gan šajos gadījumos rādītāji bija zem 100 %. Vācija bija vienīgā lielā dalībvalsts, kas neatbilda šai tendencei, un blīvākā augstākās izglītības studentu koncentrācija tika konstatēta Hamburg (75,6 %) un Bremen (74,1 %) salīdzinājumā ar Berlin (67,3 %). Nīderlandē lielākā augstākās izglītības studentu koncentrācija bija Groningen (89,8 %), savukārt Zviedrijā — Övre Norrland (97,5 %).

Augstākās izglītības apguve

Raksta 5. un 6. Kartē ir parādīti divi papildu rādītāji, kas attiecas uz augstāko izglītību. Pirmais rāda izglītības apguvi samērā jaunā vecuma grupā — vecumā no 30 līdz 34 gadiem, norādot uz augstākās izglītības apguves nesen sasniegto līmeni. Otrajā ir aplūkota 25–64 gadu vecuma grupa un sniegta informācija par to iedzīvotāju daļu darbspējīgā vecumā, kuri ir ieguvuši augstāko izglītību.

ES 27 dalībvalstīs kopumā 2010. gadā nedaudz vairāk par vienu trešdaļu (33,6 %) no 30–34 gadus veciem iedzīvotājiem bija pabeiguši augstākās izglītības apguvi. Šie dati atbalsta pieņēmumu, ka ES ir palielinājusies to iedzīvotāju daļa, kuri ir mācījušies augstākajā līmenī. Šī tendence atbilst vienam no stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem, proti, ka līdz 2020. gadam vismaz 40 % no 30–34 gadus vecām personām jābūt ieguvušām augstākā līmeņa izglītību.

Raksta 5. Karte rāda, ka 2010. gadā dalībvalstīs bija 28 reģioni (starp 91 NUTS 1. līmeņa reģionu, par ko ir pieejami dati), kas ziņoja, ka vairāk nekā 4 no 10 personām 30–34 gadu vecumā bija ieguvušas augstākā līmeņa izglītību. Rādītāji, kas pārsniedza 40 %, tika konstatēti arī Norvēģijā, Šveicē un Islandē. Bija arī 9 reģioni, kuros mazāk kā 1 no 5 personām 30–34 gadu vecumā bija ieguvusi augstākā līmeņa izglītību. Trīs no šiem 9 reģioniem atradās Rumānijā, tostarp reģions ar zemāko rādītāju, proti, Macroregiunea doi (14,3 %), un vēl trīs atradās Itālijā, savukārt Grieķijā, Vācijā un Ungārijā katrā bija pa vienam šādam reģionam. Visi kandidātvalstu reģioni, izņemot vienu Turcijā (Bati Anadolu), ziņoja par rādītāju, kas mazāks par 20 %.

Ņemot vērā to, ka lielākā daļa personu 30–34 gadu vecumā būs pabeigušas savu augstāko izglītību pirms 30 gadu vecuma, šo rādītāju var izmantot arī, lai novērtētu reģionu pievilcību (vai pievilkšanas spēku) saistībā ar absolventu nodarbinātības iespējām. Vairāk nekā puse iedzīvotāju 30–34 gadu vecumā London (Apvienotā Karaliste), Noreste un Comunidad de Madrid (Spānija), kā arī Île de France (Francija) bija ieguvuši augstāko izglītību.

Raksta 6. Karte rāda 25–64 gadus vecu iedzīvotāju īpatsvaru, kuri ir sekmīgi ieguvuši universitātes vai līdzīgu (augstākā līmeņa) izglītību. Reģiona demogrāfiskajam profilam ir neliela ietekme uz šo rādītāju, jo jaunākas paaudzes parasti nodrošina augstākus apguves rādītājus nekā vecākas personas. Vidēji 2010. gadā 25,9 % no ES 27 dalībvalstu iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā (25–64 gadi) bija ieguvuši augstākā līmeņa izglītību.

ES bija 14 NUTS 2. līmeņa reģioni (no kopā 266 reģioniem), kuros vairāk nekā 40 % no iedzīvotājiem 25–64 gadu vecumā bija ieguvuši augstākā līmeņa izglītību. Pieci no šiem reģioniem bija Apvienotajā Karalistē (4 atradās London vai tās tuvumā un piektais — Skotijas ziemeļaustrumos, kas atbalsta naftas un gāzes ieguvi Ziemeļjūrā), 3 reģioni bija Beļģijā (Beļģijas galvaspilsētā un tās tuvumā), savukārt pārējie bija galvaspilsētas reģioni Dānijā, Zviedrijā, Somijā un Spānijā, kā arī País Vasco (Spānija) un Utrecht (Nīderlande). Ārpus ES dalībvalstīm Oslo (Norvēģija) un Zürich (Šveice) arī ziņoja, ka vairāk nekā 40 % no to iedzīvotājiem 25–64 gadu vecumā bija augstākā līmeņa izglītība.

Skalas apakšgalā bija 36 reģioni, kas ziņoja, ka 15 % vai mazāk no to iedzīvotājiem 25–64 gadu vecumā bija ieguvuši augstākā līmeņa izglītību. Starp tiem bija 12 reģioni no Itālijas (nedaudz vairāk par pusi no visiem Itālijas reģioniem), 7 no Rumānijas (visi, izņemot galvaspilsētas reģionu Bucuresti – Ilfov), 6 no Portugāles (visi, izņemot galvaspilsētas reģionu Lisboa), 4 no Čehijas Republikas, pa 2 reģioniem no Grieķijas un Slovākijas, kā arī pa 1 reģionam no Ungārijas un Austrijas. Maltā (kas ir tikai viens NUTS 2. līmeņa reģions) arī tika konstatēts rādītājs zem 15 %. Aplūkojot katru valsti, ir redzams, ka reģioni, kam bija mazākā daļa iedzīvotāju darbspējīgā vecumā ar augstāko izglītību, nereti bija koncentrēti lauku apgabalos vai attālos reģionos, piemēram, salu reģions Açores (Portugāle) vai Valle d’osta/Vallée d’Aoste (Itālija).

Datu avoti un pieejamība

Tā kā dažādās valstīs ir atšķirīga izglītības sistēmas struktūra, salīdzināmības priekšnoteikums ir sistēma reģionālo, valstu un starptautisko izglītības statistikas datu un rādītāju apkopošanai, uzkrāšanai un parādīšanai. Starptautiskā standartizētā izglītības klasifikācija (ISCED) nodrošina pamatu izglītības datu apkopošanai. ISCED-97 ir pašreizējā klasifikācijas redakcija, ko ieviesa 1997. gadā, un tā kategorizē visas izglītības programmas pēc izglītības jomas un līmeņa. Tā ietver standarta jēdzienus, definīcijas un kategorijas. Pilnīgs apraksts ir pieejams UNESCO Statistikas institūta tīmekļa vietnē.

Eurostat salīdzina izglītības statistikas datus Eiropas līmenī saistībā ar kopīgi pārvaldītām (UOE) datu apkopošanas darbībām, kas ietver Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Statistikas institūtu (UNESCO-UIS) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (ESAO).

Vecums parasti ir vienīgais kritērijs uzņemšanai obligātajā sākumskolas izglītības programmā, kas lielākajā daļā dalībvalstu sākas 5 vai 6 gadu vecumā, lai gan Bulgārijā, Baltijas dalībvalstīs, Somijā un Zviedrijā obligātais izglītības apguves sākšanas vecums ir 7 gadi, bet obligātās izglītības apguve Ziemeļīrijā (Apvienotā Karaliste) sākas 4 gadu vecumā. Parasti obligāto izglītību iegūst vidējās izglītības pirmā posma beigās, lai gan dažās valstīs tā turpinās vidējās izglītības otrajā posmā. Obligātā izglītība vidēji ilgst 9 vai 10 gadus lielākajā daļā ES dalībvalstu. Visilgāk tā ilgst Ungārijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē. Septiņpadsmit gadu vecumā daudziem jauniešiem ir jāizdara izvēle, vai turpināt izglītību, iesaistoties apmācībā, vai meklēt darbu.

Vidējās izglītības otrais posms parasti sākas pilna laika obligātās izglītības beigās, un, lai tajā tiktu uzņemts, parasti ir jābūt pabeigtai 9 vai vairāk gadu pilna laika izglītībai (sākot no sākumskolas līmeņa sākuma). Vispārējās vidējās izglītības otrais posms ietver skolu programmas, kas pēc to sekmīgas pabeigšanas parasti nodrošina piekļuvi universitātes līmeņa programmām. Profesionālās vidējās izglītības otrais posms ir galvenokārt paredzēts, lai jauniešus iepazīstinātu ar darba pasauli un sagatavotu viņus tālākām profesionālās vai tehniskās izglītības programmām. Skolēni parasti vidējās izglītības otro posmu sāk 15–17 gadu vecumā un pabeidz to pēc 2–4 gadiem. Sākšanas/pabeigšanas vecuma diapazons ir atkarīgs no valsts izglītības programmām. Lai piekļūtu augstākā līmeņa izglītībai, parasti ir vajadzīgs sekmīgi pabeigt vidējās izglītības otrā posma un/vai pēcvidusskolas izglītības programmu, kas nav augstākās izglītības programma.

Statistikas dati par uzņemšanu izglītības programmā ietver uzņemšanu visās sākotnējās izglītības programmās un visās pieaugušo izglītības programmās, kuru saturs ir līdzīgs sākotnējo izglītības programmu saturam vai kuras nodrošina kvalifikācijas, kas līdzīgas attiecīgajām to sākotnējo programmu kvalifikācijām. Ir ietvertas arī mācekļu programmas, izņemot tās, kas ir pilnībā balstītas uz darbu un ko neuzrauga nekāda oficiāla izglītības iestāde.

Personu, kas priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību, rādītājs atspoguļo to 18–24 gadus veco personu īpatsvaru, kuras nav pabeigušas neko vairāk par vidējās izglītības pirmo posmu (ISCED 0, 1., 2. vai 3.c līmenis) un kuras nav iesaistījušās turpmākā izglītībā un apmācībā.

Izglītības apguvi definē kā konkrētas vecuma grupas cilvēku īpatsvaru (izņemot tos, kas neatbildēja uz jautājumu par augstāko apgūto izglītības vai apmācības līmeni), kas ir apguvuši attiecīgo izglītības līmeni.

Ņemiet vērā, ka 2. un 4. Karte apvieno divus atšķirīgus jēdzienus, proti, skaitītāju, kura pamatā ir studentu skaits, ko reģistrējusi izglītības iestāde, kurā šie studenti ir uzņemti, un skaitītāju, kas balstās uz iedzīvotāju skaita statistikas datiem, kuri reģistrēti saskaņā ar dzīvesvietu. Tādējādi izpētes reģions ne vienmēr atbilst dzīvesvietas reģionam. Turklāt studentu skaits var ietvert arī personas, kas nav reģistrētas iedzīvotāju reģistrā (piemēram, pagaidu ārvalstu studenti). Tādēļ ir iespējams, ka reģiona rādītāji pārsniedz 100 % no iedzīvotāju skaita, kas apgūst konkrētu izglītības līmeni (tas it sevišķi tā ir izglītības augstāku līmeņu gadījumā, kur studentu mobilitāte ir biežāk sastopama).

Konteksts

Valstu izglītības sistēmu dažādība

Eiropas Komisija 2011. gada februārī pieņēma paziņojumu „Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe. Kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei” (COM(2011) 66). Tajā tika norādīts, ka agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe ir izšķiroši svarīgs sekmīgas mūžizglītības, sociālās integrācijas, personīgās izaugsmes un turpmākas nodarbināmības pamats un ka tā ir īpaši lietderīga nelabvēlīgos apstākļos esošām personām, kā arī ka tā var palīdzēt bērniem pārvarēt nabadzību un disfunkcionālus apstākļus ģimenē.

Lielākā daļa eiropiešu izglītojoties pavada ievērojami vairāk laika, nekā prasa tiesību aktos noteiktais minimums. Tas atspoguļo izvēli iesaistīties augstākā izglītībā, kā arī lielāku uzņemšanu pirmsskolas izglītības programmās un plašāku dalību mūžizglītības iniciatīvās, piemēram, nobriedušu (pieaugušu) studentu atgriešanās izglītībā, kas bieži vien notiek tāpēc, lai pārkvalificētos vai iegūtu prasmes karjeras maiņai.

Izglītībai, profesionālajai apmācībai un mūžizglītībai kopumā ir ļoti būtiska nozīme gan ekonomikas, gan sociālajā kontekstā. Iespējas, ko ES piedāvā saviem pilsoņiem saistībā ar dzīvošanu, mācīšanos un darbu citās valstīs, būtiski veicina starpkultūru izpratni, personīgo izaugsmi un ES visa ekonomiskā potenciāla īstenošanu. Katru gadu krietni vairāk nekā miljons ES pilsoņu no visām vecuma grupām izmanto ES finansētas izglītības, profesionālās un pilsonības veidošanas programmas.

Programma „Izglītība un apmācība 2020”

Tomēr aptuveni viens no katriem septiņiem bērniem priekšlaicīgi pamet skolu vai apmācību, un tas ietekmē šīs personas, sabiedrību un tautsaimniecības. Eiropas Komisija 2011. gada janvārī pieņēma paziņojumu „Priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršana — būtisks ieguldījums stratēģijā Eiropa 2020” (COM(2011) 18). Tajā izklāstīti iemesli, kādēļ skolēni izlemj priekšlaicīgi pamest skolu, un sniegts pārskats par esošajiem un plānotajiem pasākumiem, lai ES risinātu šo problēmu.

Darba programma „Izglītība un apmācība 2010”, kurā integrēja iepriekšējās darbības izglītības un apmācības jomā, ir nostiprinājusi politisko sadarbību ES. Šīs programmas turpmākais pasākums ir stratēģiska sistēma Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (zināma kā ET 2020), ko Padome pieņēma 2009. gada maijā. Tajā noteica vairākus kritērijus, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam.

Vismaz 95 % no bērniem no četru gadu vecuma līdz obligātās sākumskolas izglītības sākšanas vecumam jāpiedalās agrīnā pirmsskolas izglītībā.
Līdz mazāk nekā 15 % ir jāsamazinās to piecpadsmitgadīgo jauniešu skaitam, kuriem ir vāja lasītprasme un vājas zināšanas matemātikā un dabaszinātnēs.
Līdz mazāk nekā 10 % ir jāsamazinās personu, kas priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību, īpatsvaram.
Līdz vismaz 40 % ir jāpalielinās to 30–34 gadus vecu personu īpatsvaram, kas ieguvušas augstāko izglītību.
Vidēji vismaz 15 % no pieaugušajiem 25–64 gadu vecumā jāpiedalās mūžizglītībā.

Rādītājs par personām, kas priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību, sociālās ieļaušanas tematā ir pieņemts par vienu no ilgtspējīgas attīstības rādītājiem. Personu, kas priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību, rādītājs un augstākās izglītības apguves rādītājs ir arī stratēģijas „Eiropa 2020” pamatrādītāji. Tos izvēlējās, lai labāk uzraudzītu virzību uz gudrāku, uz zināšanām balstītu un videi nekaitīgāku ekonomiku, nodrošinot augstu nodarbinātības, ražīguma un sociālās kohēzijas līmeni. Pamatiniciatīvā „Jaunatne kustībā” Eiropas Komisija ir izklāstījusi savus priekšlikumus par to, kā ES var sasniegt savus stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus izglītības un nodarbinātības jomās gan valstu līmenī, gan ES kopumā.

Papildu informācija no Eurostat

Publikācijas

Key data on education in Europe - 2009 edition
Regional Yearbook 2012 - 4. nodaļa
Trends in European education during the last decade - Statistics in focus 54/2011
The Bologna Process in higher education in Europe - Key indicators on the social dimension and mobility

Galvenās tabulas

Education and training (t_edtr), sk:

Education indicators - non-finance (t_educ_indic)

Datubāze

Regional statistics (reg), sk:

Regional education statistics (reg_educ)

Īpaša sadaļa

Metodika / Metadati

Regional education statistics (ESMS metadata file - reg_educ_esms)
UOE data collection

Izejas dati tabulām, diagrammām un kartēm (MS Excel)

Education: tables and figures

Ārējas saites

Skatiet arī

Education and training introduced