Algas un darbaspēka izmaksas

No ''Statistics Explained''

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt
2014. gada marta dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Plānots atjaunināt 2015. gada aprīlī.
Darbaspēka izmaksu sastāvdaļas
1. diagramma. Darbaspēka izmaksas stundā, 2013. gads (1. cet.)
(EUR) — informācijas avots: Eurostat. (lc_lci_lev)
2. diagramma. Vidējā bruto izpeļņa stundā, visi darba ņēmēji
(izņemot mācekļus), 2010. gads (1. cet.) — informācijas avots: Eurostat. (earn_ses_pub2s)
3. diagramma. Zemu atalgoti darba ņēmēji — darba ņēmēji
(izņemot mācekļus), kas nopelna mazāk par divām trešdaļām no vidējās bruto izpeļņas stundā, 2006. un 2010. gads (1. cet.)
(darba ņēmēju %) — informācijas avots: Eurostat. (earn_ses_pub1s)
4. diagramma. Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība, 2012. gads (1. cet.)
(atšķirība starp vīriešu un sieviešu vidējo bruto izpeļņu stundā, izteikta % no vīriešu bruto izpeļņas, neizlīdzinātā formā) — informācijas avots: Eurostat. (tsdsc340)
1. tabula. Gada neto izpeļņa, 2012. gads
(EUR) — informācijas avots: Eurostat. (earn_nt_net)
5. diagramma. Zemu atalgotiem darba ņēmējiem piemērotā nodokļu likme — nodokļu īpatsvars darbaspēka izmaksās, 2012. gads (1. cet.)
(%) — informācijas avots: Eurostat. (earn_nt_taxwedge)
2. tabula. Zemu atalgotiem darba ņēmējiem piemērotās nodokļu likmes rādītāji, 2005. un 2012. gads
(%) — informācijas avots: Eurostat (earn_nt_taxwedge), (earn_nt_unemtrp) un (earn_nt_lowwtrp)

Šajā rakstā ir salīdzināti un pretstatīti rādītāji par algām un darbaspēka izmaksām (darba devēja izdevumi par darbiniekiem) Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs un ES kandidātvalstīs, un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalstīs.

Darbaspēkam ir galvenā nozīme ekonomikas funkcionēšanā. Savukārt uzņēmumiem tas rada izmaksas (darbaspēka izmaksas), kas ietver ne vien darba ņēmējiem izmaksāto algu, bet arī izmaksas, kas nav saistītas ar darba algu, galvenokārt sociālās iemaksas, ko maksā darba devējs. Tāpēc šīs izmaksas ir uzņēmumu konkurētspējas noteicošais faktors, lai gan to ietekmē arī kapitāla izmaksas (piemēram, aizdevumu procenti un no pašu kapitāla izmaksātās dividendes) un ar cenu nesaistīti elementi, piemēram, inovācijas un zīmola/produkta ieviešana tirgū.

Atlīdzība, ko darba ņēmēji saņem par darbu, biežāk dēvēta par “algu” vai “izpeļņu”, parasti ir darba ņēmēju galvenais ienākumu avots un tāpēc būtiski ietekmē viņu spēju tērēt vai veidot uzkrājumus. Tā kā bruto alga/izpeļņa ietver sociālās iemaksas, ko maksā darba devējs, neto izpeļņu aprēķina, atņemot šīs iemaksas un visas pārējās valdībai obligāti maksājamās summas, piemēram, ienākuma nodokli. Tā kā nodokļu apmēru parasti ietekmē mājsaimniecības ienākumi un sastāvs, neto izpeļņu aprēķina atbilstīgi vairākām izplatītākajām mājsaimniecību situācijām.

Augšējā diagrammā apkopota neto izpeļņas, bruto izpeļņas / algu un darbaspēka izmaksu attiecība.

Galvenie statistikas rezultāti

Darbaspēka izmaksas

Aprēķināts, ka 2013. gadā vidējās darbaspēka izmaksas stundā ES-28 bija EUR 23,70, bet EUR 28,20 — eurozonā (EZ-18). Tomēr šie vidējie rādītāji ietver ievērojamas atšķirības ES dalībvalstu starpā, kur darbaspēka izmaksas stundā ir diapazonā no EUR 3,70 līdz EUR 40,10 (1. diagramma).

Darbaspēka izmaksas veido algas, kā arī ar algu nesaistītas izmaksas, piemēram, darba devēja veiktās sociālās iemaksas. Ar algu nesaistīto izmaksu daļa ekonomikā kopumā bija 23,7 % ES-28, bet 25,9 % — eurozonā. Ar algu nesaistīto izmaksu daļa ievērojami atšķiras arī ES dalībvalstīs. Lielākā ar algu nesaistītu izmaksu daļa ekonomikā kopumā bija Zviedrijā (33,3 %), Francijā (32,4 %), Lietuvā (28,5 %), Itālijā (28,1 %), Beļģijā un Slovākijā (abās — 27,4 %). Mazākā ar algu nesaistīto izmaksu daļa visās ekonomikas nozarēs bija Maltā (8,0 %), Dānijā (12,4 %), Luksemburgā (13,4 %), Īrijā (13,8 %), Slovēnijā (14,7 %), Apvienotajā Karalistē (15,3 %), Horvātijā (15,4 %) un Bulgārijā (15,8 %).

Bruto algas / izpeļņa

Vidējā izpeļņa

Bruto izpeļņa veido darbaspēka izmaksu lielāko daļu. ES dalībvalstīs 2010. gada oktobrī visaugstākā vidējā izpeļņa stundā bija Dānijā (EUR 25,00), nedaudz zemāka — Īrijā (EUR 18,30) un Luksemburgā (EUR 17,80) — sk. 2.nbsp;diagrammu. Viszemākā tā bija Bulgārijā (EUR 1,50), Rumānijā (EUR 2,00), Lietuvā (EUR 2,70) un Latvijā (EUR 2,90). Vidējā izpeļņa stundā ES dalībvalstī ar visaugstāko izpeļņas vērtību, izsakot euro, bija 16 reizes augstāka par stundas izpeļņu dalībvalstī ar viszemāko izpeļņas vērtību; pielīdzinot pirktspējas līmenim (PSL) — kur ņemtas vērā cenu līmeņa atšķirības dalībvalstīs —, šī attiecība bija 5 pret 1.

Zemu atalgoti darba ņēmēji

Zemu atalgoti darba ņēmēji ir darba ņēmēji, kas nopelna divas trešdaļas vai mazāk no vidējās izpeļņas stundā konkrētajā valstī.

2010. gadā ES-27 valstīs 17,0 % no visiem darba ņēmējiem bija zemu atalgoti darba ņēmēji, toties eurozonā (EZ-17) šis īpatsvars bija 14,8 %. Lielākais zemu atalgotu darba ņēmēju īpatsvars bija Latvijā (27,8 %) un Lietuvā (27,2 %), savukārt Zviedrijā (2,5 %), Somijā (5,9%), Francijā (6,1 %), Beļģijā (6,4 %) un Dānijā (7,7 %) šis īpatsvars bija vismazākais. Salīdzinot ar 2006. gadu, pēdējo apsekojuma gadu, kurā ir vākti šie paši dati, zemu atalgotu darba ņēmēju īpatsvars ir saglabājies relatīvi nemainīgs, palielinoties par 0,2 procentpunktiem ES-27 valstīs un par 0,4 procentpunktiem eurozonā(3. diagramma).

No 2006. gada līdz 2010. gadam zemu atalgotu darba ņēmēju īpatsvars ievērojami palielinājās Maltā (+3,9 procentpunkti) un Bulgārijā (+3,1 procentpunkts), tajā pašā laikā tas visvairāk samazinājās Portugālē (-4,6 procentpunkti), Latvijā (-3,1 procentpunkts), Grieķijā (-2,9 procentpunkti), Ungārijā un Slovēnijā (abās -2,1 procentpunkts).

Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība

Lai gan bija neliels izlīdzinājums, ES joprojām ievērojami atšķiras vīriešu un sieviešu vidējās darba samaksas apmērs; šo jēdzienu parasti dēvē par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību. ES-28 valstīs kopumā 2012. gadā sievietēm darba samaksa vidēji bija par 16,4 % mazāka nekā vīriešiem. Vismazākā abu dzimumu vidējās darba samaksas atšķirība bija Slovēnijā, Maltā, Polijā, Itālijā, Luksemburgā un Rumānijā (šī atšķirība bija mazāka par 10,0 %). Vislielākā abu dzimumu vidējās darba samaksas atšķirība konstatēta Igaunijā (30,0 %), Austrijā (23,4 %), Vācijā (22,4 %) un Čehijas Republikā (22,0 %) — sk. 4. diagrammu

Šai vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirībai var būt dažādi cēloņi, piemēram, atšķirīgi darbaspēka līdzdalības rādītāji, tradicionālo vīriešu un sieviešu profesiju un darbību atšķirības, nepilnu darbdienu strādājošu vīriešu un sieviešu atšķirīgais skaits, kā arī privāto un publisko struktūru personāla nodaļu attieksme pret profesionālo izaugsmi un neapmaksātu un/vai bērna kopšanas atvaļinājumu. Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību vismaz daļēji varētu skaidrot ar nozaru un profesionālo segregāciju, izglītību un apmācību, informētību un pārredzamību, kā arī tiešu diskrimināciju. Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības atspoguļo arī citus nevienlīdzības veidus, jo īpaši nevienlīdzīgo ģimenes pienākumu sadalījumu, kas sievietēm apgrūtina darba un privātās dzīves savienošanu. Daudzas sievietes strādā nepilnu darbdienu vai saskaņā ar nestandarta darba līgumiem — lai gan tādējādi viņām ir iespējams palikt darba tirgū, vienlaikus pildot pienākumus ģimenē, tas var negatīvi ietekmēt sieviešu darba samaksu, profesionālo izaugsmi, izredzes ieņemt augstāku amatu un pensijas apmēru.

Neto izpeļņa un nodokļu slogs

Neto izpeļņa

Informācija par neto izpeļņu papildina bruto izpeļņas datus attiecībā uz izpeļņu, kas paliek darba ņēmēja rīcībā, proti, pēc ienākuma nodokļa un darba ņēmēja sociālā nodrošinājuma iemaksu ieturēšanas no bruto summas un ģimenes pabalstu pieskaitīšanas gadījumā, ja mājsaimniecībā ir bērni. Ģimenes pabalsti ir naudas pārskaitījumi, ko izmaksā par apgādājamiem bērniem.

2012. gadā neto izpeļņa vienai personai, kas nesastāv laulībā, kam nav bērnu un kas pelna 100 % no uzņēmējdarbības nozarēs strādājošo vidējās izpeļņas, bija diapazonā no EUR 3 598 Bulgārijā līdz EUR 37 020 Luksemburgā. Šajās abās valstīs bija arī attiecīgi zemākā (EUR 4 028) un augstākā (EUR 49 955) vidējā neto izpeļņa laulātam pārim, no kuriem tikai viens ir pelnītājs un kuriem divi bērni (1. tabula).

Ja strādā abi laulātie (abi pelna 100 % no strādājošā vidējās izpeļņas), Luksemburgā augstākā neto izpeļņa gadā bija EUR 83 368, ja laulātajiem ir divi bērni, un EUR 75 846, ja laulātajiem nav bērnu; Bulgārijā bija zemākā neto izpeļņa — EUR 7 197 — neatkarīgi no tā, vai laulātajiem bija divi bērni vai bērnu nebija.

Nodokļu īpatsvars

Informācija par nodokļu īpatsvaru norāda uz nodokļu sloga un sociālā nodrošinājuma iemaksu attiecību pret darbaspēka izmaksām. Šī informācija sniegta par zemu atalgotiem darba ņēmējiem. 2012. gadā nodokļu īpatsvars ES-27 valstīs bija 39,9 %. Lielākais nodokļu slogs zemu atalgotiem darba ņēmējiem 2012. gadā bija Beļģijā, Ungārijā, Francijā, Vācijā, Itālijā, Austrijā, Latvijā, Rumānijā un Zviedrijā (visās lielāks par 40,0 %). Savukārt mazākais nodokļu slogs zemu atalgotiem darba ņēmējiem bija Maltā, Īrijā, Apvienotajā Karalistē un Luksemburgā (mazāks par 30,0 %), kā arī Kiprā (jaunākie dati par 2007. gadu).

No 2005. gada līdz 2012. gadam ES dalībvalstīs nodokļu īpatsvara attīstības tendences zemu atalgotiem darba ņēmējiem īpaši neatšķīrās (sk. 2. tabulu) — nodokļu slogs palielinājās četrpadsmit dalībvalstīs, samazinājās vienpadsmit dalībvalstīs un saglabājās nemainīgs divās dalībvalstīs (dati par Horvātiju nav pieejami). Vislielākais samazinājums reģistrēts Nīderlandē (-8 procentpunkti) un Zviedrijā (-6 procentpunkti).

Pārējie trīs rādītāji, kas redzami 2. tabulā, sniedz informāciju par bruto izpeļņas procentuālo daļu, kas tiek atņemta nodokļu dēļ (augstākas nodokļu likmes un sociālā nodrošinājuma iemaksas un/vai pabalstu summas samazināšana vai pabalstu atņemšana), cilvēkiem atgriežoties darbā vai pārejot no zemāka ienākumu līmeņa augstākā. Kopējais ienākumu īpatsvars, kas tiek samazināts nodokļu dēļ, bezdarbniekam atsākot strādāt, no 2005. gada līdz 2012. gadam nedaudz samazinājies (-0,5 procentpunkti) ES-27. Lielākais samazinājums reģistrēts Zviedrijā (-15 procentpunkti) un Lietuvā (-14 procentpunkti), savukārt Ungārijā un Čehijas Republikā tas palielinājies attiecīgi par 17 un 14 procentpunktiem.

ES-27 valstīs kopējie skaitļi liecina, ka no 2005. gada līdz 2012. gadam nedaudz (par 1 procentpunktu) samazinājies stimuls zemu atalgotiem darba ņēmējiem, kas nesastāv laulībā un kam nav bērnu, meklēt iespējas gūt lielākus ienākumus, jo lielāka daļa no viņu izpeļņas tiks atskaitīta nodokļiem. Tomēr ES-27 valstīs bez izmaiņām saglabājusies vidējā izpeļņa laulātajiem, no kuriem viens strādā un kuriem ir divi bērni, taču dalībvalstu starpā vērojamas diezgan atšķirīgas tendences. Nodokļos atskaitītā izpeļņas daļa laulātajiem, no kuriem viens strādā un kuriem ir divi bērni, visvairāk palielinājusies (45 procentpunkti) Čehijas Republikā, toties Polijā tā samazinājusies par 48 procentpunktiem.

Datu avoti un pieejamība

Darbaspēka izmaksas

Darbaspēka izmaksas ir darba ņēmējam izmaksātā atlīdzība (tostarp alga naudā un natūrā, darba devēja sociālā nodrošinājuma iemaksas), arodmācību izmaksas un citi izdevumi (piemēram, izmaksas, kas saistītas ar darbinieku pieņemšanu darbā, izdevumi par darba apģērbu, kā arī darbaspēka nodokļi, ko uzskata par darbaspēka izmaksām, atņemot visas saņemtās dotācijas). Šīs darbaspēka izmaksas un to elementi ir definēti 2005. gada 21. oktobra Regulā (EK) Nr. 1737/2005.

Darbaspēka izmaksu statistika ir hierarhiska sistēma, kas ietver daudzgadu, ikgadēju un ceturkšņa statistiku un kas izstrādāta, lai sniegtu visaptverošu un precīzu pārskatu par darbaspēka izmaksu apmēru, struktūru un īstermiņa attīstības tendencēm dažādās saimnieciskās darbības nozarēs ES un dažās citās valstīs. Visu statistikas datu pamatā ir saskaņota darbaspēka izmaksu definīcija. Darbaspēka izmaksu līmeņi ir izstrādāti saskaņā ar jaunākiem apsekojumiem par darbaspēka izmaksām (šobrīd par 2008. gadu) un ekstrapolāciju, kuras pamatā ir darbaspēka ceturkšņa izmaksu indekss. Darbaspēka izmaksu apsekojumu veido četri ikgadēji apsekojumi, kuros ļoti sīki vāc datus par darbaspēka izmaksu līmeņiem. Lai veiktu ekstrapolāciju ar darbaspēka izmaksu indeksu, tiek izmantoti tikai jau apkopoti dati. Ceturkšņa darbaspēka izmaksu indekss (Euroindicator) (angļu valodā) parāda izmaksu slogu, ko rada darbaspēka nodarbināšana. Darbaspēka izmaksu indeksā ietvertie dati attiecas uz kopējām vidējām darbaspēka vienas stundas izmaksām un uz divām darbaspēka izmaksu kategorijām: algām un darba devēja sociālā nodrošinājuma iemaksām, kam pieskaitīta samaksāto nodokļu summa un atņemtas darba devēja saņemtās subsīdijas. ES datu apkopojumi un ES dalībvalstu datu apkopojumi (NACE, 2. redakcija, B–S sadaļa) — arī grupēti pēc saimnieciskās darbības veida — ir pieejami izlīdzināti pa darbdienām un sezonām. Darbaspēka izmaksu indeksa dati tiek sniegti indeksa skaitļu formā (pašreizējais apsekojuma gads ir 2008. gads) un kā gada un ceturkšņa pieauguma koeficienti (salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni vai iepriekšējā gada to pašu ceturksni).

Bruto algas / izpeļņa

Galvenās izpeļņas definīcijas sniegtas 2005. gada 21. oktobra Regulā (EK) Nr. 1738/2005. Dati ir iegūti no četriem ikgadējiem izpeļņas struktūras apsekojumiem (SES), kuru jaunākie dati par konkrētu periodu ir dati līdz 2010. gada oktobrim. Bruto izpeļņa ietver darba devēja tieši izmaksāto atlīdzību naudā pirms nodokļu ieturēšanas un sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanas, kas ir jāmaksā atalgojuma saņēmējiem un jāietur darba devējam. Bruto izpeļņā tiek iekļautas visas prēmijas neatkarīgi no tā, vai tās izmaksā regulāri (piem., 13. vai 14. mēnešalgu, atvaļinājuma prēmijas, peļņas sadali, atlīdzību par neizmantotu atvaļinājumu, neregulāras komisijas maksas u. c.).

Vidējo izpeļņas datu pamatā ir visu darba ņēmēju (pilna un nepilna darba laika darbinieku, izņemot mācekļus) bruto izpeļņa stundā uzņēmumos, kuros ir nodarbināti vismaz 10 darbinieki, un visās ekonomikas nozarēs, izņemot lauksaimniecību, zivsaimniecību, valsts pārvaldi, privātās mājsaimniecības un ārpusteritoriālas organizācijas. Vidējās izpeļņas vērtība ir tāda vērtība, kas ir lielāka par izpeļņu pusei no iedzīvotājiem un mazāka par otras iedzīvotāju puses izpeļņu.

Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība

Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība neizlīdzinātā formā ir definēta kā atšķirība starp vīriešu un sieviešu vidējo bruto izpeļņu stundā, ko izsaka kā procentuālo daļu no vīriešu vidējās bruto izpeļņas stundā. Metodikai, ko izmanto šā rādītāja apkopošanai, pamatā ir dati, kas savākti, izmantojot izpeļņas struktūras apsekojumu (SES), kuru pārskata ik pēc četriem gadiem pēc SES datu iegūšanas. SES pamatā ir 2005. gada 21. oktobra Regula (EK) Nr. 1738/2005.

Saskaņā ar šo metodiku neizlīdzināts vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības rādītājs attiecas uz visiem darbiniekiem (netiek piemēroti vecuma un nostrādāto stundu skaita ierobežojumi) uzņēmumos (kuros ir nodarbināti vismaz 10 darbinieki) rūpniecības, būvniecības un pakalpojumu nozarē (atbilstoši NACE 2. redakcijas B–S sadaļai, izņemot O sadaļu). Dažas valstis sniedz datus arī par NACE 2. redakcijas O sadaļu (valsts pārvalde un aizsardzība, obligātais sociālais nodrošinājums), lai gan tas nav obligāti. Ir pieejama arī atsevišķa analīze par publisko un privāto sektoru, darbalaiku (pilns vai nepilns darbalaiks) un darba ņēmēju vecumu.

Neto izpeļņa un nodokļu slogs

Neto izpeļņu iegūst no bruto izpeļņas, un tā atspoguļo atlīdzības apjomu, ko darbinieki var faktiski paturēt, lai iztērētu vai veidotu ietaupījumus. Salīdzinājumā ar bruto izpeļņu neto izpeļņa neietver sociālā nodrošinājuma iemaksas un nodokļus, bet ietver ģimenes pabalstus.

Nodokļu likmes rādītāju (nodokļu īpatsvara darbaspēka izmaksās, bezdarba slazda un zema atalgojuma slazda) mērķis ir pārraudzīt darba pievilcīgumu. Nodokļu īpatsvars darbaspēka izmaksās ir bruto algai piemērotā ienākuma nodokļa un darbinieka un darba devēja sociālā nodrošinājuma iemaksas kopsumma, ko izsaka kā procentuālo daļu no kopējām darbaspēka izmaksām. Šis rādītājs ir apkopots par personām, kas nesastāv laulībā, kam nav bērnu un kas nopelna 67 % no uzņēmējdarbības ekonomikā strādājoša darbinieka vidējās izpeļņas (NACE, 2. redakcija, B–N sadaļa). Bezdarba slazda rādītāju izmanto, lai izmērītu proporciju starp to bruto izpeļņas daļu, ko ietur augstu nodokļu un sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanai, un bezdarba un citu pabalstu pārtraukšanas zaudējumu, bezdarbniekam atgriežoties darba tirgū; to definē kā bruto izpeļņas un neto ienākumu pieauguma starpību, kas rodas, bezdarbniekam iesaistoties darba tirgū, un to izsaka kā procentuālo daļu no bruto izpeļņas. Šis rādītājs ir apkopots par personām, kas nesastāv laulībā, kam nav bērnu un kas nopelna 67 % no uzņēmējdarbības ekonomikā strādājoša darbinieka vidējās izpeļņas (NACE, 2. redakcija, B–N sadaļa). Zema atalgojuma slazda rādītāju izmanto, lai izmērītu (procentuālu) attiecību starp bruto izpeļņas daļu, ko ietur par ienākuma nodokli un sociālā nodrošinājuma iemaksu, un summu, kas tiek zaudēta, kad tiek pārtraukta pabalstu izmaksa saistībā ar to, ka bruto izpeļņa palielinās no 33 % līdz 67 % no uzņēmējdarbības ekonomikā strādājoša darbinieka vidējās izpeļņas (NACE, 2. redakcija, B–N sadaļa). Šis rādītājs ir apkopots par personām, kas nesastāv laulībā un kam nav bērnu, kā arī par laulātiem pāriem, no kuriem tikai viens ir pelnītājs un kuriem ir divi bērni vecumā no 6 līdz 11 gadiem.

Konteksts

Darbaspēka izmaksu un izpeļņas struktūra un izmaiņas ir svarīgi darba tirgus elementi, kas atspoguļo fizisku personu nodrošinātu darbaspēku un uzņēmumu pieprasījumu pēc tā.

Politikas veidotāji ir pievērsuši uzmanību nabadzības un sociālās atstumtības pārvarēšanai, veicinot cilvēku (atkārtotu) iesaistīšanos darba tirgū. Tomēr zemu atalgotu darbinieku jeb “nabadzīgo strādājošo” grupa ir iesaistījusies politikas debatēs; atalgojums ES būtiski atšķiras, un aptuveni 12,1 % darba ņēmēju apdraud nabadzība vai sociālā atstumtība, tāpēc šiem cilvēkiem ir ļoti grūti nodrošināt dzīves standartu minimumu.

ES mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas, kas ietver vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirību pakāpenisku izskaušanu. Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 157. panta 1. punktā ir izklāstīts princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu, un 157. panta 3. punktā ir juridisks pamatojums tiesību aktiem par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības jautājumos. Eiropas Komisija 2010. gada septembrī pieņēma Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģiju (2010.–2015.). Tās pamatā ir pieredze saistībā ar ceļvedi (COM(2006) 92 galīgā redakcija), kurš tika izstrādāts laikposmam no 2006. gada līdz 2010. gadam un kura mērķis ir nodrošināt visaptverošu regulējumu, kas Eiropas Komisijai noteiks saistības attiecībā uz dzimumu līdztiesības veicināšanu visās politikas jomās. Stratēģijā ir uzsvērta dzimumu līdztiesības nozīme ekonomikas izaugsmē un ilgtspējīgā attīstībā, kā arī atbalstīta dzimumu līdztiesības dimensijas īstenošana, kas paredzēta stratēģijā “Eiropa 2020”. Ņemot vērā minēto, 2011. gada 5. martā ES rīkoja Vienlīdzīgas darba samaksas dienu. Šis datums tika izraudzīts tāpēc, ka, lai sieviete saņemtu tādu pašu atalgojuma apjomu kā vīrieša ikgadējā vidējā izpeļņa, sievietei būtu jāstrādā nedaudz vairāk par diviem papildu mēnešiem (līdz nākamā gada 5. martam).

Skatiet arī

Papildu informācija no Eurostat

Publikācijas

Galvenās tabulas

Vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības neizlīdzinātā formā (tsdsc340).
Darbaspēka izmaksu indekss (teilm100);
Darbaspēka izmaksu indekss, NACE 2. red. — procentuālās izmaiņas 1. cet./cet. (teilm120);
Darbaspēka izmaksu indekss, NACE 2. red. — procentuālās izmaiņas 4. cet./cet. (teilm130);
Darbaspēka izmaksu indekss, NACE 2. red. — indekss(2008=100) (teilm140);
Darbaspēka izmaksu līmeņi (lc_lci_lev).

Datubāze

Īpaša sadaļa

Metodika / Metadati

Izejas dati tabulām un diagrammām (MS Excel)

Ārējas saites


Apskates