Create a book

Algas un darbaspēka izmaksas

No ''Statistics Explained''

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt
2012. Gada augusta dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.
1. tabula. Izpeļņa uzņēmējdarbības ekonomikā
(pilna darba laika darbinieku vidējā ikgadējā bruto izpeļņa), 2008.–2010. gads (1)
(EUR) — informācijas avots: Eurostat (earn_gr_nace2)
1. diagramma. Pilna darba laika darbinieku ikgadējās bruto izpeļņas mediāna 2006. gadā (1)
(EUR) — informācijas avots: Eurostat (earn_ses_adeci)
2. diagramma. Cilvēki, kas saņem zemu atalgojumu — pilna darba laika darbinieki, kuri nopelna mazāk nekā divas trešdaļas no ikgadējās bruto izpeļņas mediānas, 2006. gads (1)
(darbinieku %) — informācijas avots: Eurostat (earn_ses_adeci)
3. diagramma. Atšķirības vīriešu un sieviešu atalgojumā 2010. gadā (1)
(% atšķirība starp vīriešu un sieviešu vidējiem bruto ieņēmumiem stundā, izteikta kā % no vīriešu bruto izpeļņas, neizlīdzinātā formā) — informācijas avots: Eurostat (tsdsc340)
4. diagramma. Minimālā alga, 2012. gada 1. jūlijs (1)
(EUR mēnesī) — informācijas avots: Eurostat (tps00155)
5. diagramma. Nodokļu likme, ko piemēro cilvēkiem, kas saņem zemu atalgojumu — darbaspēka izmaksu nodokļu plaisa 2010. gadā
(%) — informācijas avots: Eurostat (earn_nt_taxwedge)
2. tabula. Cilvēkiem, kas saņem zemu atalgojumu, piemērotās nodokļu likmes rādītāji 2005. un 2010. gadā
(%) — informācijas avots: Eurostat (earn_nt_taxwedge), (earn_nt_unemtrp) un (earn_nt_lowwtrp)
6. diagramma. Vidējās darbaspēka izmaksas stundā uzņēmējdarbības ekonomikā 2010. gadā (1)
(EUR) — informācijas avots: Eurostat (lc_an_cost_r2)
7. diagramma. Darbaspēka izmaksu sadalījums uzņēmējdarbības ekonomikā 2010. gadā (1)
(% īpatsvars no kopējām darbaspēka izmaksām) — informācijas avots: Eurostat (lc_an_struc_r2) un (lc_an_struc)

Šajā rakstā ir salīdzināti un pretstatīti rādītāji par algām un darbaspēka izmaksām (darba devēju izdevumi par personālu) Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs un ES kandidātvalstīs, un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīs.

Algu un darbaspēka izmaksu līmenis un struktūra ir svarīgi makroekonomiskie rādītāji, ko izmanto politikas veidotāji, darba devēji un arodbiedrības, lai novērtētu darba tirgus piedāvājuma un pieprasījuma apstākļus.

Galvenie statistikas rezultāti

Bruto izpeļņa

ES dalībvalstu vidū augstākā vidējā ikgadējā bruto izpeļņa, ko saņēma pilna darba laika darbinieki uzņēmumos, kuros strādāja 10 vai vairāk darbinieku, 2010. gadā bija Dānijā (EUR 58 840), Luksemburgā (EUR 49 316), Nīderlandē (EUR 45 215), Īrijā (EUR 45 207 2009. gadā), Beļģijā (EUR 43 423) un Vācijā (EUR 42 400). Savukārt zemākā vidējā ikgadējā bruto izpeļņa tika reģistrēta Rumānijā (EUR 5 891) un Bulgārijā (EUR 4 396) (sk. 1. tabulu).

Ikgadējās izpeļņas mediānas rādītāji 2006. gadā bija samērā līdzīgi visās ES dalībvalstīs (sk. 1. diagrammu); 2006. gadā vidējā izpeļņa bija augstāka par izpeļņas mediānu visās valstīs (tā kā cilvēki, kuri saņem ļoti augstu atalgojumu, vairāk ietekmē vidējos, nevis mediānas rādītājus). Augstākais tādu darbinieku īpatsvars, kuri saņēma zemu atalgojumu, 2006. gadā bija Latvijā (30,9 %), un vairāk nekā katrs ceturtais darbinieks saņēma zemu atalgojumu arī Bulgārijā, Lietuvā un Rumānijā (sk. 2. diagrammu).

Vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības

Lai gan ir panākts zināms progress, vēl joprojām pastāv būtiska vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirība — vīriešu un sieviešu vidējās izpeļņas starpība ES-27. ES-27 kopumā 2010. gadā sievietes saņēma vidēji par 16,4 % mazāku atalgojumu nekā vīrieši. Mazākās vīriešu un sieviešu vidējā atalgojuma atšķirības tika konstatētas Beļģijā, Itālijā, Maltā, Polijā un Slovēnijā (mazāk par 9 %). Lielākās atšķirības vīriešu un sieviešu atalgojumā tika konstatētas Čehijas Republikā, Igaunijā (2008. gadā) un Austrijā (visās vairāk par 25 %). Šīs vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības var veicināt dažādi faktori: atšķirīgi darbaspēka līdzdalības rādītāji, atšķirības saistībā ar profesijām un darbības jomām, kurās vērojams vīriešu vai sieviešu darbaspēka pārsvars, atšķirības saistībā ar vīriešu un sieviešu nepilna laika darba veikšanas izplatību, kā arī privāto un valsts iestāžu personāla nodaļu attieksme pret karjeras attīstību un neapmaksātu / grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu.

Minimālās algas

Sākot no 2012. gada 1. jūlija, 20 ES dalībvalstīs (visās, izņemot Dāniju, Vāciju, Itāliju, Kipru, Austriju, Somiju un Zviedriju) ir spēkā valsts tiesību akti, ar kuriem tiek noteikta minimālā alga, ko paredz statūtos vai valsts starpnozaru nolīgumā, kā tas tika veikts Horvātijā un Turcijā.

Minimālās mēnešalgas 2012. gada jūlijā ievērojami atšķīrās (sk. 4. diagrammu) robežās no EUR 148 mēnesī Bulgārijā līdz EUR 1 801 mēnesī Luksemburgā. Pielāgojot pirktspējas atšķirībām, nesakritības ES dalībvalstīs samazinās no attiecības 12:1 (salīdzinot augstāko ar zemāko) eiro izteiksmē līdz attiecībai 5:1 pirktspējas līmeņa (PSL) izteiksmē; minimālo algu augstākais līmenis ir Luksemburgā (PSL 1 478), bet zemākais — Rumānijā (PSL 272).

Neto izpeļņa un nodokļu slogs

Informācija par nodokļu plaisu mēra nodokļu sloga un sociālā nodrošinājuma iemaksu attiecību pret darbaspēka izmaksām; 5. diagrammā šī informācija ir sniegta par cilvēkiem, kas saņem zemu atalgojumu. Nodokļu plaisa 2010. gadā ES-27 bija 39,3 %, kas ir nedaudz mazāk nekā pirms 5 gadiem. Augstākais nodokļu slogs cilvēkiem, kuri saņem zemu atalgojumu, 2010. gadā bija Beļģijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Latvijā, Ungārijā, Austrijā, Rumānijā un Zviedrijā (visās vairāk par 40 %). Turpretī zemākais nodokļu slogs cilvēkiem, kuri saņem zemu atalgojumu, tika reģistrēts Kiprā (11,9 % 2007. gadā) un Maltā (18,1 %); Īrija, Luksemburga un Apvienotā Karaliste bija vienīgās dalībvalstis, kurās nodokļu slogs cilvēkiem, kuri saņem zemu atalgojumu, bija robežās no 20 % līdz 30 %.

ES dalībvalstīs nodokļu plaisa attiecībā uz cilvēkiem, kuri saņem zemu atalgojumu, piecu gadu laikposmā no 2005. gada līdz 2010. gadam nemainījās pēc noteiktas shēmas (sk. 2. tabulu), nodokļu slogs palielinājās 13 dalībvalstīs, samazinājās 12 dalībvalstīs, bet 2 dalībvalstīs nemainījās. Lielākie samazinājumi tika reģistrēti Nīderlandē (samazinājums par 7,6 procentpunktiem) un Zviedrijā (samazinājums par 6,0 procentpunktiem). No otras puses, nodokļu plaisa relatīvi ātri pieauga Francijā (pieaugums par 4,1 procentpunktu), turpretī Īrijā, Itālijā un Latvijā tā pieauga par 1–2 procentpunktiem.

Pārējie trīs 2. tabulā iekļautie rādītāji sniedz informāciju par bruto ieņēmumu daļu, kas tiek iekasēta nodokļos (augstākas nodokļu likmes un sociālā nodrošinājuma iemaksas un/vai pabalstu samazināšana vai zaudēšana), kad cilvēki atgriežas darba tirgū vai no zemāka atalgojuma grupas nonāk augstāka atalgojuma grupā. Vispārējie ES-27 rādītāji liecina, ka laikposmā no 2005. gada līdz 2010. gadam nedaudz samazinājās zema atalgojuma saņēmēju stimuls censties nopelnīt vairāk, jo lielāka viņu ieņēmumu daļa tiktu iekasēta nodokļos; laikposmā no 2005. gada līdz 2010. gadam nemainījās tā ieņēmumu daļa, kas tiktu iekasēta nodokļos, ja darba tirgū iesaistītos bezdarbnieks.

Darbaspēka izmaksas

Vidējās darbaspēka izmaksas stundā (sk. 6. diagrammu) un darbaspēka izmaksu struktūra (sk. 7. diagrammu) 2010. gadā ES dalībvalstīs bija ļoti atšķirīga. Darbaspēka izmaksas stundā uzņēmējdarbības ekonomikā bija robežās no EUR 38,44 Dānijā, EUR 37,70 Beļģijā un EUR 35,99 Zviedrijā līdz EUR 3,10 Bulgārijā un EUR 4,20 Rumānijā. Jāņem vērā, ka šie rādītāji aptver ne tikai darbinieku atalgojumu (ieņēmumus), bet arī arodmācību izmaksas, citus izdevumus, kā arī nodokļus un subsīdijas, ko ir apmaksājis vai saņēmis uzņēmums.

Kā norādīts 7. diagrammā, arī darbaspēka izmaksu sadalījumā bija būtiskas atšķirības (algas pret sociālā nodrošinājuma iemaksām un citām darbaspēka izmaksām, ko sedz darba devējs). Darbaspēka izmaksu daļa, kas tika atvēlēta algām, vislielākā bija Maltā, (92,1 %), otrais augstākais rādītājs (Dānija) bija daudz mazāks (87,2 %). Beļģijā, Francijā un Zviedrijā darbaspēka izmaksu daļa, kas tika atvēlēta algām, bija vismazākā — tikai vairāk par divām trešdaļām no kopējām darbaspēka izmaksām. Tātad šajās 3 valstīs atvēlēja vislielāko (kopējo) darbaspēka izmaksu daļu (aptuveni vienu trešdaļu jeb 33 %) sociālā nodrošinājuma iemaksām un citām darba devēja segtajām darbaspēka izmaksām.

Datu avoti un pieejamība

Bruto izpeļņa

Bruto izpeļņa veido darbaspēka izmaksu lielāko daļu — informācija ir sniegta par vidējo ikgadējo bruto izpeļņu. Izpeļņas galvenās definīcijas ir sniegtas 2005. gada 21. oktobra Regulā (EK) Nr. 1738/2005. Bruto izpeļņa aptver darba devēja tieši izmaksāto atlīdzību naudā pirms nodokļu atvilkumu un sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanas, kas ir jāapmaksā atalgojuma saņēmējiem un jāietur darba devējam. Bruto izpeļņā tiek iekļautas visas prēmijas neatkarīgi no tā, vai tās izmaksā regulāri (piem., 13. vai 14. mēneša alga, atvaļinājuma prēmijas, peļņas sadale, atlīdzība par neizmantotu atvaļinājumu, neregulāri pasūtījumi u. c.). Sniegtā informācija attiecas uz pilna darba laika darbiniekiem, kuri strādā uzņēmējdarbības ekonomikā (atbilstoši NACE 2. redakcijas B–N sadaļai). Statistikas vienība ir uzņēmums vai vietējā vienība. Kopsummu veido visas vienības, bet attiecībā uz vairākumu valstu tajā ir iekļauti tikai tie uzņēmumi, kuros nodarbināti vismaz 10 darbinieki.

Datu par izpeļņas mediānu pamatā ir ikgadējā bruto izpeļņa, un tie atspoguļo pilna darba laika darbinieku izpeļņas mediānu uzņēmumos, kuros ir nodarbināti vismaz 10 darbinieki. Cilvēki, kas saņem zemu atalgojumu, ir pilna darba laika darbinieki, kuri nopelna mazāk par divām trešdaļām no ikgadējās bruto izpeļņas mediānas.

Vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības

Vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības neizlīdzinātā formā ir definētas kā atšķirības starp vīriešu un sieviešu vidējo bruto izpeļņu stundā, ko izsaka kā procentuālo daļu no vīriešu vidējās bruto izpeļņas par stundu. Metodika šo rādītāju apkopošanai nesen tika mainīta, un tagad tās pamatā ir dati, kas apkopoti, izmantojot izpeļņas struktūras apsekojumu (SES), nevis nesaskaņotus avotus (kā tas tika darīts iepriekš).

Saskaņā ar jauno metodiku neizlīdzināts vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirību rādītājs attiecas uz visiem darbiniekiem (netiek piemēroti vecuma un nostrādāto stundu skaita ierobežojumi) uzņēmumos (kuros ir nodarbināti vismaz 10 darbinieki) rūpniecības, celtniecības un pakalpojumu nozarē (atbilstoši NACE 2. redakcijas B–S sadaļai, izņemot O sadaļu). Dažas valstis sniedz datus arī par NACE 2. redakcijas O sadaļu (valsts pārvalde un aizsardzība, obligātā sociālā nodrošināšana), lai gan tas nav obligāti. Ir pieejama arī analīze pēc ekonomikas sektora (valsts vai privātā), darbalaika (pilns vai nepilns darbalaiks) un darba ņēmēju vecuma.

Minimālās algas

Statistika par minimālo algu attiecas uz ikmēneša minimālajām algām valstī; dati tiek publicēti, sniedzot informāciju par algu katra gada 1. janvārī un 1. jūlijā. Minimālo algu valstī nosaka tiesību aktos nereti pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem vai tiešā veidā, panākot valsts starpnozaru vienošanos. Valsts minimālo algu parasti attiecina uz visiem darbiniekiem vai vismaz uz vairākumu darbinieku valstī. Minimālā alga ir bruto ienākumi, proti, summa pirms ienākumu nodokļa un sociālā nodrošinājuma iemaksu atvilkšanas; šādi atvilkumi dažādās valstīs ir atšķirīgi. Dažās valstīs valsts minimālā pamatalga nav noteikta ikmēneša likmes veidā, bet gan kā stundas vai nedēļas likme. Šo valstu gadījumā stundas vai nedēļas likmes pārrēķina mēneša likmēs atbilstīgi šādiem pārrēķina koeficientiem, ko valstis tiešā veidā dara zināmus:

  • Īrija: stundas likme x 39 stundas x 52 nedēļas / 12 mēneši;
  • Francija: no 1999. gada janvāra līdz 2005. gada janvārim — stundas likme x 39 stundas x 52 nedēļas / 12 mēneši; kopš 2005. gada jūlija — stundas likme x 35 stundas x 52 nedēļas / 12 mēneši;
  • Malta: nedēļas likme x 52 nedēļas / 12 mēneši;
  • Apvienotā Karaliste: stundas likme x vidējās apmaksātās darba pamatstundas nedēļā pilna darba laika darbiniekiem visās nozarēs x 52,18 nedēļas / 12 mēneši;
  • Amerikas Savienotās Valstis: stundas likme x 40 stundas x 52 nedēļas / 12 mēneši.

Turklāt, ja minimālo algu izmaksā par vairāk nekā 12 mēnešiem gadā (kā tas notiek Grieķijā, Spānijā un Portugālē, kur to izmaksā par 14 mēnešiem gadā), dati ir izlīdzināti, ņemot vērā šos maksājumus.

Neto izpeļņa un nodokļu likmes

Neto izpeļņu iegūst no bruto izpeļņas, un tā atspoguļo atlīdzības apjomu, ko darbinieki var faktiski paturēt, lai iztērētu vai veidotu ietaupījumus. Salīdzinājumā ar bruto izpeļņu neto izpeļņa neietver sociālā nodrošinājuma iemaksas un nodokļus, bet ietver ģimenes pabalstus.

Nodokļu likmes rādītāju (darbaspēka izmaksu nodokļu plaisa, t.s. bezdarba slazds un zema atalgojuma slazds) mērķis ir pārraudzīt darba pievilcīgumu. Darbaspēka izmaksu nodokļu plaisa ir ienākuma nodoklis, ko piemēro bruto izpeļņai, un darbinieka un darba devēja sociālā nodrošinājuma iemaksas, kurus izsaka kā procentuālo daļu no kopējām darbaspēka izmaksām. Šis rādītājs ir apkopots par cilvēkiem, kas nav laulībā, kuriem nav bērnu un kuri nopelna 67 % no uzņēmējdarbības ekonomikā strādājoša darbinieka vidējās izpeļņas (NACE 2. redakcijas B–N sadaļa). Bezdarba slazda rādītājs nosaka bruto ieņēmumu proporciju, ko iekasē augstāku nodokļu un sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanai, un bezdarba un citu pabalstu pārtraukšanu, kad bezdarbnieks atgriežas darba tirgū; to definē kā bruto ieņēmumu un neto ienākumu pieauguma starpību, kas rodas, bezdarbniekam iesaistoties darba tirgū, un to izsaka kā procentuālo daļu no bruto izpeļņas. Šis rādītājs ir apkopots par personām, kuras nav laulībā, kurām nav bērnu un kuras nopelna 67 % no uzņēmējdarbības ekonomikā strādājoša darbinieka vidējās izpeļņas (NACE 2. redakcijas B–N sadaļa). Zema atalgojuma slazda rādītājs nosaka (procentuālu) proporciju no bruto ienākumiem, kas rodas, kad persona nomaksā ienākumu nodokli, sociālā nodrošinājuma iemaksas un kad tiek pārtraukta pabalstu izmaksa, bruto izpeļņai palielinoties no 33 % līdz 67 % no uzņēmējdarbības ekonomikā strādājoša darbinieka vidējās izpeļņas (NACE 2. redakcijas B–N sadaļa). Šis rādītājs ir apkopots par personām, kuras nav laulībā un kurām nav bērnu, kā arī pāriem, kuriem ir divi bērni vecumā no 6 līdz 11 gadiem, ja pelna tikai viens no partneriem.

Darbaspēka izmaksas

Darbaspēka izmaksas ir darba devēja izdevumi, kas ir saistīti ar personāla nodarbināšanu. Šīs izmaksas ietver atalgojuma izmaksāšanu darbiniekiem (tostarp algas naudā un natūrā, darba devēja sociālā nodrošinājuma iemaksas), arodmācību izmaksas un citus izdevumus (piemēram, darbinieku nolīgšanas izmaksas, izdevumus par darba apģērbu, kā arī darbaspēka nodokļus, ko uzskata par darbaspēka izmaksām, atņemot visas saņemtās dotācijas). Šīs darbaspēka izmaksas un to elementi ir definēti 2005. gada 21. oktobra Regulā (EK) Nr. 1737/2005. Dati attiecas uz trim šādiem pamatrādītājiem:

  • mēneša vidējās darbaspēka izmaksas, ko definē kā kopējās darbaspēka izmaksas mēnesī, dalot tās ar atbilstošo darbinieku skaitu un izsakot rezultātu pilnslodzes ekvivalenta vienībās;
  • vidējās darbaspēka izmaksas stundā, ko definē kā kopējās darbaspēka izmaksas, dalot tās ar atbilstošo nostrādāto stundu skaitu;
  • darbaspēka izmaksu struktūra (algas, darba devēja sociālā nodrošinājuma iemaksas un citas darbaspēka izmaksas), ko izsaka kā procentuālo daļu no kopējām darbaspēka izmaksām.

Konteksts

Darbaspēka izmaksu un izpeļņas struktūra un izmaiņas ir svarīgi darba tirgus elementi, kas atspoguļo fizisku personu nodrošinātu darbaspēku un uzņēmumu pieprasījumu pēc tā.

Politikas veidotāji ir pievērsuši uzmanību nabadzības un sociālās atstumtības pārvarēšanai, veicinot cilvēku (atkārtotu) iesaistīšanos darba tirgū. Tomēr “darbinieku, kas saņem zemu atalgojumu” jeb “nabadzīgo strādājošo” grupa ir iesaistījusies politikas debatēs; atalgojums ES būtiski atšķiras, un aptuveni 12,1 % darba ņēmēju apdraud nabadzība vai sociālā atstumtība, tāpēc šiem cilvēkiem ir ļoti grūti nodrošināt minimālo dzīves standartu kopumu.

Vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības varētu vismaz daļēji skaidrot ar to pamatā esošiem faktoriem, piemēram, nozaru un darba tirgus segregāciju, izglītību un mācībām, informētību un pārredzamību, kā arī tiešu diskrimināciju. Vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības atspoguļo arī citas neatbilstības, jo īpaši ģimenes pienākumu nesamērīgi lielo daļu, ko uzņemas sievietes, un ar to saistītās grūtības apvienot darbu un privāto dzīvi. Daudz sieviešu strādā nepilna darba laika darbu vai ir noslēgušas netipiskus darba līgumus. Lai gan tas ļauj viņām palikt darba tirgū un vienlaikus veikt ģimenes pienākumus, tas var negatīvi ietekmēt viņu atalgojumu, karjeras attīstību, iespēju saņemt paaugstinājumu un pensiju.

ES mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas, kas ietver vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirību pakāpenisku izskaušanu. Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 157. panta 1. punktā ir izklāstīts princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu, un 157. panta 3. punktā ir sniegts juridisks pamatojums tiesību aktiem par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības jautājumos. Eiropas Komisija 2010. gada septembrī pieņēma Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģiju (2010.–2015.). Tās pamatā ir pieredze saistībā ar ceļvedi (COM(2006) 92 galīgā redakcija), kurš tika izstrādāts laikposmam no 2006. līdz 2010. gadam un kura mērķis ir nodrošināt visaptverošu regulējumu, kas Eiropas Komisijai noteiks saistības attiecībā uz dzimumu līdztiesības veicināšanu visās politikas jomās. Stratēģijā ir uzsvērta dzimumu līdztiesības nozīme ekonomikas izaugsmē un ilgtspējīgā attīstībā, kā arī atbalstīta dzimumu līdztiesības dimensijas īstenošana, kas paredzēta stratēģijā “Eiropa 2020”. Ņemot vērā iepriekš minēto, 2011. gada 5. martā ES rīkoja Vienlīdzīgas darba samaksas dienu. Šis datums tika izvēlēts tāpēc, ka, lai sieviete saņemtu tādu pašu atalgojuma apjomu kā vīrieša ikgadējā vidējā izpeļņa, sievietei būtu jāstrādā nedaudz vairāk par diviem papildu mēnešiem (līdz nākamā gada 5. martam).

Papildu informācija no Eurostat

Publikācijas

Galvenās tabulas

vidējā ikgadējā bruto izpeļņa rūpniecības un pakalpojumu nozarē, pēc dzimuma (tps00175);
vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības neizlīdzinātā formā (tsdsc340);
minimālās algas (tps00155);
darbaspēka izmaksu indekss (teilm100);
kopējās algas (tps00113);
sociālā nodrošinājuma iemaksas un citas darbaspēka izmaksas, ko sedz darba devējs (tps00114);
ikgadēji dati par darbaspēka izmaksām — NACE 2. versija (tps00173).

Datubāze

Īpaša sadaļa

Metodika / Metadati

Izejas dati tabulām un diagrammām (MS Excel)

Ārējas saites

Skatiet arī

Apskates